1. Civilprocess kā juridiska zinātne
Civilprocess V.Bukovska 1933.gada Cīvilprocesa mācību grāmatā tiek skaidrots kā likumā noteikta formāla lietu vešanas kārtība, kas jāievēro tiesai un pusēm, pārbaudot civiltiesā pušu civilās tiesības, gan prasības, gan apsardzības, gan beidzot, sevišķā konkursa kārtībā. Analizējot šo definējumu, redzam sekojošo:
1) Civilprocess vispirms ir formāla lietu vešanas kārtība. Ar formālu lietu vešanas kārtību jāsaprot tie noteikumi un tās formas, kuru pārkāpšana netiek pielaista, garantē puses no tiesas patvaļības. Tamdēļ arī šo kārtību un līdz ar to pašu civilprocesu sauc par formālu kārtību. Tiesā tiek ievadīta paša lieta, kas padota noteiktai formālai darbvedībai. Šo noteikumu mērķis ir nodibināt vienotu, visiem vienādu kārtību, kas būtu visvairāk piemērota pēc iespējas ātrākai tiesas uzdevumu atrisināšanai;
2) Šiem noteikumiem, šai formālajai lietu vešanas kārtībai jābūt noteiktai zināmā likumā, kas izdots īpaši paredzētā kārtībā;
3) Šī kārtība, šie noteikumi jāievēro ne vien pusēm, t.i., personām, kas griežas pie tiesas ar lūgumu aizsargāt vai arī atjaunot viņu traucētās tiesības, bet arī pašai tiesai, kas rīkojas nevis patvaļīgi, bet saskaņā ar stingri noteiktām formām un noteikumiem, kas paredzēti likumā.
Dažās mācības grāmatās atrodami arī citi civilprocesa definējumi, bet lai ņemtu, kādu definējumu ņemdami, mēs redzam, ka visur riet runa par kaut kādām civiltiesībām, kas ir jāaizsargā, jāatjauno vai arī vienkārši jāatzīst, jāapliecina to esamība. Kas ir šīs civiltiesības? Tās ir civiltiesiskās attiecības starp atsevišķām privātām personām regulē īpašas materiālo tiesību normas, kuras to kopībā sauc par civiltiesībām – un parasti iedala četrās daļās: ģimenes, mantošanas, lietu un saistību tiesības.
…