Subjektīvās tiesības ir tādas tiesības, kas pieder noteiktai personai, subjektam. Tās var raksturot kā subjekta iespējamo uzvedības veidu, ko aizsargā valsts.
Ģenerālklauzula ir vispārīga satura tiesību jēdziens, kas tiesu praksei un tiesību zinātnei jāpiepilda ar konkrētu saturu.
Subjektīvās tiesības ir konkrētam tiesību subjektam (personai) piemītošās tiesības, kuras tiesību subjekts
izlieto savu interešu īstenošanas nolūkā.
Civiltiesiskā attiecība ir starp civiltiesību subjektiem pastāvoša tiesiskā attiecība, kuras sastāvdaļas ir subjektīvā tiesība, no vienas puses, un tai atbilstošs subjektīvais pienākums, no otras puses.
juridiskie fakti – tiesību normās norādīti tiesiski nozīmīgi apstākļi, no kuriem ir atkarīga subjektīvo tiesību rašanās vai izbeigšanās.
Singulārā tiesību pēctecība – subjekts iegūst vienu vai vairākas atsevišķas tiesības, kas piederējušas iepriekšējam tiesību subjektam.
Universālā tiesību pēctecība – subjekts iegūst citam subjektam piederējušu tiesību kopumu, turklāt minētās tiesības pāriet ieguvējam nevis katra atsevišķi, bet visas kopā.
Subjektīvās tiesības iedala absolūtajās un relatīvajās tiesībās.
Absolūtās tiesības ir spēkā pret jebkuru tiesību subjektu. To apakšgrupas ir virskundzības tiesības un personības tiesības
Konstitutīvās subjektīvās tiesības ir tiesības, kuras īstenojot, persona ar vienpusēju gribas izteikumu veic esošā tiesiskā stāvokļa izmaiņas (rada jeb “konstituē” jaunu tiesisko realitāti).
Ieruna ir relatīvā subjektīvā tiesība, kuru izlietojot, tiesību subjekts aizkavē vai izslēdz citas personas prasījuma īstenošanu
Laba ticība” ir ģenerālklauzula – aptuveni formulēts vispārsaistoša rakstura jēdziens, kas tiesu praksei
(judikatūrai) un tiesību doktrīnai jāpiepilda ar konkrētu saturu.
…