Dabisko tiesību ideja vienmēr ir pastāvējusi. Tā ir tikpat veca kā filozofija. Dabiskās tiesības jau no seniem laikiem bija viens no svarīgiem tiesību teorijas jautājumiem. Dabisko tiesību jēdziens pieder pie senākajām tiesību filozofijas un jurisprudences kategorijām.
Cilvēces doma vienmēr ir centusies radīt ideālas tiesības, kuru autoritāte pamatojas vienīgi uz cilvēku saprātu, taisnības izpratni un sirdsapziņu. Šo tieksmju pamatā ir divas pamattendences, kuras piemīt jebkuram indivīdam:
1)tieksme visu pastāvošo novērtēt kritiski, tātad arī izturēties kritiski pret spēkā esošām tiesībām;
2)tieksme pēc labākas ideālākas kārtības, tātad arī prasības pēc taisnīgām, saprātīgām, ideālām tiesībām.
Par dabiskajām tiesībām ir interesējušies jau senie grieķi un romieši un nebeidz interesēties arī mūsdienās. Gadu tūkstošu un gadsimtu gaitā uzskati par šo tiesību būtību un saturu ir mainījušies un daudz pārveidojušies. Arī tagad nav vienota uzskata par dabiskajām tiesībām, kādām tām jābūt.
Sākotnēji tika atzītas personas tiesības uz dzīvību, brīvību un īpašumu. Laika gaitā tās tika papildinātas un radītas tādas tiesības, kā tiesība uz personisko neaizskaramību, vienlīdzība likuma priekšā, tiesība netikt pārvērstam par vergu, aizsardzība pret patvaļīgu iejaukšanos personiskajā un ģimenes dzīvē, aizliegums personu spīdzināt un citādā veidā nežēlīgi, necilvēcīgi vai pazemojoši ar to apieties, aizsardzība pret personas reputācijas graušanu, kā arī dzīvokļa un korespondences neaizskaramība. Ir arī tiesības uz vārda, rīcības, apziņas, publisku sapulču, apvienošanās brīvību, ģimeni, laimi, tiesības piedalīties valsts pārvaldīšanā, tiesības uz darbu, izplatīt un iegūt informāciju.…
