Man ir grūti atrast izskaidrojumu vai nozīmi mazuļa nāvei, jo mani pārsteidza Herietas lēmums to nozagt. Varbūt viņš bija kā divu pušu savienojuma simbols - to bija radījusi angliete un itālis. Abus vienoja mazulis, kuram nebija lemts izdzīvot. Tādejādi tas varētu norādīt uz to, ka nekad šīs abas atšķirīgās pasaules, kultūras nesastapsies. Jebkas, kas tiks radīts kopīgiem spēkiem, nespēs pastāvēt ilgstoši.
Kultūru dialogu kavēja katra individuālā personība. Katrs no personāžiem juta spiedienu - Filips, Herieta, Lilija no misis Herintones, Džino no saviem radiniekiem, misis Heritone - no kaimiņiem. Katrai kultūrai ir savi noteikti likumu, kuru izpilde tiek sagaidīta no katra tās pārstāvja. Angļiem ir jābūt cēliem, itāliešiem jāspēj savaldīt savas sievietes. Katra indivīda personība tam šķiet par lielu, stājas ceļā cilvēciskām vērtībām un galu galā katrs cenšas izpildīt sev piedēvētās īpašības. Būtiskākais ir tas, ka nevienā brīdī novelē neparādās kaimiņi, kas nosodītu Herintonu vienaldzību, neparādās Džino radi, kas teiktu, lai viņš savalda Liliju. Katram pašam tā liekas, katrs tā tikai domā, iedomājas, un netiek doti ārēji apstiprinājumi, ka kādam no viņiem būtu taisnība.
Šī parādība atspoguļojas arī noveles pēdējā nodaļā, kur Filips kļūst bezspēcīgs sabiedrības priekšā, viņš ir tikai savas dzīves skatītājs. Tas parādās viņa pēdējās pārdomās un rīcībā - vai drīzāk nekā-nedarīšanā. Un tā arī netiek izveidots kultūru dialogs, jo neviens nav spējīgs atvērties un uzņemties atbildību. Džino puse netika tik pilnīgi pārstāvēta novelē, taču Heritonu ģimene pilnīgi noteikti dzīvoja ar stereotipizētiem uzskatiem, kas nekādā ziņā neveicināja draudzību ar itāļiem. Ir jāspēj būt atvērtam pret svešo vai citādo, citādi tas nekad nekļūs par savējo vai vismaz - par pazīstamo.
…
