Darba tiesības ir privāttiesību sfēra.
Nodarbinātība – jebkāda strādāšana ar vai bez līguma.
Darba tiesību pamats – nodrošināt, lai cilvēks ar savu darbu spētu nopelnīt sev un savai ģimenei cilvēka cienīgu darba samaksu.
Individuālas attiecības starp darba devēju un darbinieku, kā arī starp uzņēmējiem un dažādām arodbiedrībām.
Atsevišķu darbinieku kategorijas darba tiesisko attiecību reglamentācijā (piem., advokatūra, notāri). Var radīt draudus konkurences tiesību pastāvēšanai.
Darba tiesību tiesiskā regulējuma metodes:
1.autoritārā jeb centralizētā metode – galvenokārt ar likumiem un MK noteikumiem.
2.autonomā jeb decentralizētā metode – savstarpēji darbojas gan centralizētais, gan kolektīvais un individuālais regulējums. Valsts sankcionēts darba regulējums. Regulē lokālie tiesību akti. Kolektīvie līgumi jeb koplīgumi.
3.imperatīvā metode
4.dispozitīvā metode – abas puses nosacījumus darba attiecībās var grozīt vienai vai otrai pusei par labu.
DARBA TIESĪBU AVOTI UN VĒSTURE
Darba tiesības ir neatņemama cilvēktiesību sastāvdaļa, tās ir viens no cilvēktiesību aizsardzības objektiem. Cilvēktiesību izpratne attiecībā uz darbu – tiesības uz labvēlīgiem darba apstākļiem, nevis uz darba vietu.
4.05.1990.gada deklarācija “Par pievienošanos dokumentiem cilvēktiesību jautājumos”. Ar šo aktu pasludināja, ka pievienojas daudziem DT dokumentiem, reāli daudzus no tiek vispār neredzot. Kopā pievienojās ~ 51 aktam. Teksti daudziem no šiem aktiem nebija pieejami –tikai no PSRS – krievu valodā, bet tie bija bez daudzām svarīgām nodaļām.
1990. gadā parādījās daudz jaunu DT aktu, jo PSRS laikā likumdošana salīdzinājumā ar starptautiskajām DT normām bija daudz labāka atbilstoši iekārtas mērķiem un nosaukumam. Nevadījās pēc kopējiem aktiem, bet katrai profesijai tika izstrādāti atsevišķi normatīvie akti.
Ratificēto dokumentu skaitā ir arī ANO 1948. gada Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Ja piemin ANO, tad ir jārunā par Starptautisko darba organizāciju (SDO).
SDO:
nodibina 1919. gadā ar Versaļas miera līgumu ar mērķi, lai cīnītos pret netaisnību un trūkumiem, lai cīnītos par vienlīdzīgiem darba apstākļiem. Latvijā kopš SDO dibināšanas tā nav beigusi formāli pastāvēt, informācija par aktivitātēm tika sniegta, bet netika izdarītas atsauces uz ANO DT konvencijām.
1991. gada decembrī tika atjaunota līdzdalība SDO, vienlaicīgi izveidojot darba grupu, kura sāka revidēt Darba kodeksu, kā rezultātā tika izveidots Latvijas Darba likumu kodekss 1992. gada redakcijā, iestrādājot normas no tām konvencijām pie kurām Latvija bija pievienojusies.
Tajā pašā laikā tika veidots dialogs starp darba devējiem, veicējiem un arodbiedrībām, kā rezultātā 1991. gada decembrī tika pieņemts likums “Par arodbiedrībām”.
SDO ir tā, kas izstrādā un pieņem minimālos standartus plašā jautājumu lokā, kas ir saistīti ar DT.
SDO konvencijas – saistošas valstīm pēc to ratificēšanas. Vispārējs paņēmiens – iestrādāt attiecīgās normas valstu likumdošanā pusotra gada laikā kopš ratificēšanas.
SDO mērķi – sekmēt stabilu mieru un veicināt sociālo taisnīgumu
- ar starptautisku pasākumu palīdzību uzlabot darba apstākļus un paaugstināt dzīves līmeni,
- sekmēt ekonomisko un sociālo stabilitāti.…
