Privātās dzīves aizsardzības idejas tuvāk mūsdienu izpratnei sāka attīstīties Amerikas kontinentā, atsaucoties uz ASV konstitūcijā paredzētajām tiesībām. 1890. g. ar eseju „Tiesības uz privātumu” pirmo reizi pasaulē privātums tika pasludināts par sociālu vērtību, autori privātuma aizsardzību uzskatīja par tiesībām palikt vienam. Šī eseja ir uzskatāma par privātās dzīves aizsardzības sākumu. Turpmāk tika meklētas jēdziena privātums definīcijas. Privātums ir saistīts ar indivīda attiecībām ar sabiedrību. ASV visi mēģinājumi aizsargāt personu privāto dzīvi tika pamatoti uz kādu no konstitūcijā garantētajām tiesībām. Privātumu skaidroja arī kā personas tiesības kontrolēt informāciju par sevi. Kā vēl vienu koncepciju izdala privātuma kā ierobežotas pieejas personai trīs iezīmes: slepenība, anonimitāte, vienatne. Privātums ir zaudēts, kad citi iegūst informāciju par personu, pievērš tai uzmanību vai iegūst pieeju tai. Privātuma kā limitētas pieejas izpratne vairāk balstās uz to pašu ideju par tiesībām palikt vienam.
Tiek izvirzīta doma, ka privātumu var aplūkot no 4 dažādiem aspektiem; aprakstošā, vērtību, juridiskā, intereses aspekta. Tiesību uz privātās dzīves aizsardzību ir jāieliek privātuma aprakstošā aspekta saturā. Privātums kā vērtība – indivīds var izlemt, ka viņš zināmu daudzumu informācijas nodot atklātībai. Juridiskais aspekts – tiesības uz privātumu ir tiesības saglabāt tādu konfidencialitātes stāvokli, kādu persona ir izvēlējusies. Privātuma intereses aspekts nozīmē privātuma aizsardzība ar kādu konkrētu mērķi, ko diktē kaut kādas intereses. Vārdam intereses ir izšķirīga nozīme, kuras dēļ vispār pastāv privātās dzīves aizsardzība. Ir divas pieejas: 1) privātums kā indivīda tiesība, kas kalpo tikai personiskajām interesēm, 2) privātums kā priekšnoteikums līdzdalības veicināšanā demokrātijā – persona var piedalīties sabiedrības, valsts dzīvē, izmantot visas savas tiesības vienīgi tad, ja tā var rīkoties brīvi no kāda ietekmes privātajā jomā – līdzdalības filozofija, kas dominē Eiropā. Tikai kopumā šie aspekti var garantēt privātās dzīves neaizskaramību.
Privātuma izpratne pieņem sabiedrību, kurā pilsonim ir iespēja veidot pašam savu privāto dzīvi, jo darbs, sabiedriskā dzīve, politiskie un citi dienesti neļauj personai būt viņai pašai. Pastāvot tiesībām uz privāto dzīvi, ir iespēja sevi īstenot kā personību, kas aktīvi piedalās sabiedrības dzīvē.…