Demokrātija un demokratizācija pārejas perioda sabiedrībās. Pilsoniskās sabiedrības problēma postkomunistiskās transformācijas kontekstā

Demokrātiskā konsolidācija ir kļuvusi par vienu no centrālajiem jēdzieniem vērtējot demokrātijas attīstību vai līmeni kādā noteiktā valstī, to lieto pārsvarā saistībā ar kādu politisku transformāciju no kāda autoritāra režīma uz demokrātisku režīmu. Sinonīmi aprakstot demokrātiju „konsolidācijas fāzē”: tā var būt ierobežota, daļēja, nestabila, nedroša, vai tieši pretēji stabila, stipra un droša.
Konsolidācija var apzīmēt dažādus procesus, piemērām, institucionalizāciju, demokrātisko principu internalizāciju, savstarpējo uzticības radīšanu indivīdu starpā.
Konsolidācija var ietvert konkrētus uzdevumus – likumdošanas veikšanu, vietējo valdību reorganizēšanu u.c.
Lielākajā daļā zinātnisko tekstu konsolidācija tiek aplūkota kā fāze, kas seko faktiskajai pārejai. Berglunds konsolidāciju aplūko kā situāciju, kad kopējo vienošanos par demokrātijas nepieciešamību sasniedz sociālie aktieri, grupas un indivīdi, kad ir vienprātība jautājumā par demokrātijas nepieciešamību un kad pirmie soļi pretī demokrātijai ir sperti.
Demokrātiskā konsolidācija ir process, kura laikā demokrātija tiek intensīvi pārbaudīta un rezultātā tā kļūst noturīgāka. Demokrātijas konsolidācija apzīmē to laika periodu, kad demokrātija šķiet pārbaudīta jebkurā no veidiem. Pat stabila un veca demokrātija laiku pa laikam var atrasties konsolidācijas procesā. Tamdēļ konsolidācija ir nebeidzama.…