Vestminsteras un konsesuālā demokrātijas modeļu salīdzinājums; plusi un mīnusi
Lijphart lieto terminu Vestminsteras modelis, lai aprakstītu mažoritāro demokrātijas modeli. Tas nosaukts par Vestminsteras, tādēļ, ka galvenokārt apskata īpašības kādas ir britu parlamentam un valdībai, kas uz sēdēm sanāk Vestminsteras pilī Londonā. daudzas valstis pieņēmušas šo sistēmu kā labāko no iespējamajām. Viens no ievērojamākajiem politiķiem, kurš pielietoja un plaši atzina Vestminsteras sistēmu bija Vudro Vilsons ASV. Savos darbos viņš runā par Vestminsteras sistēmas adoptēšanu ASV pārvaldē. Vēlākajos gados Vestminsteras sistēma tika pārnesta uz lielāko daļu ar Lielbritāniju saistīto valstu. Par Vestminsteras galveno principu paudējām tiek uzskatītas trīs valstis: Lielbritānija kā šī modeļa pamatlicējs, Jaunzēlande bija spilgtākais izpausmes piemērs līdz tās politiskā kursa maiņai, Barbadosa- arī ļoti spilgts piemērs. Galvenie plusi- stabilas tradīcijas un prognozējamība, kas politiskos spēkus padara atpazīstamus un stabilus, vienas partijas valdīšana novērš šķelšanās valdībā, kas notiek, ja ir opozīcija. Galvenie mīnusi- Nav pārstāvētas minoritāšu intereses, vienpartejiskā dominance nedaudz atgādina “autoritārismu”, ir tikai divpartiju sistēma (“starp diviem nav pilnīga konkurence”)
Konsensuālais modelis ir pretstats mažoritārismam, kurā valda uzvarētājs, bet minoritāte pakļaujas. Šis modelis uzsver, ka ikvienam ir tiesības piedalīties lēmumu pieņemšanā. Uzvarētājs gan var valdīt, tomēr arī zaudētājs var paust savu viedokli ar kuru jārēķinās. Šis modelis vairāk piemērojams “plurālās” un dažādi sašķeltās sabiedrībās (tādās, kurās var būt draudi demokrātijas pastāvēšanai, jo ir minoritātes un mažoritātes konflikta iespēja).…