Deviantologijā ir daudz un dažādu pieeju un teoriju, kas dažādi izskaidro deviantās uzvedības veidošanās procesu.
Jebkuras sociāli novirzītas parādības - noziedzība, narkotisms, alkoholisms, dzimumekscesi, korupcija un citas - ir sociālas parādības, kuras izzina sociālas zinātnes, to vidū socioloģija un kriminoloģija.
Socioloģija ir zinātne, kas pēta sabiedrisko attiecību sistēmu gan kopumā, gan šīs sistēmas atsevišķās sastāvdaļas, to funkcionēšanu un attīstību. Socioloģija ir refleksīva zinātne, tā ir spogulis, kurā sabiedrība var redzēt pati sevi.
Kriminoloģija tiek definēta kā empīriska zinātne, kas pēta kriminālās un antisociālās uzvedības realitāti un iespējas ietekmēt to.
Zinātnes refleksivitāti nosaka, pretstatot to dabas zinātņu eksaktumam, kas palīdz izprast ārpasaules funkcionāšanas likumus. Šajā aspektā arī kriminoloģija ir refleksīva. Arī kriminoloģija pēta ne tikai pašu devianto uzvedību, bet arī tās cēloņus, kas bieži vien tiek meklēti sociāli ekonomiskajos faktoros, sabiedrības funkcionēšanas īpatnībās.
Pēc vispārēja atzinuma jebkura cilvēka dzīvi regulē un nosaka sociālas normas un noteikumi. Visas sociālās normas satur sankcijas, kas veicina normu ievērošanu un izpildi. Sankcija ir jebkura reakcija - gan pozitīva, gan negatīva - no to puses, kuru mērķos ietilpst sekot, kā norma tiek izpildīta.
Cilvēku aktivitātes pārvērstos haosā, ja tie nepieturētos pie šiem noteikumiem, kas definē noteiktu uzvedību kā piemērotu šim kontekstam, bet citu kā nepiemērotu. Normas, kurām sekojam mūsu darbībās, nosaka sociālās pasaules kārtību, ļauj paredzēt un prognozēt citu darbību. …
