Diferenciālā psiholoģija (D psi) ir nozare, kurā tiek pētītas individuāli psiholoģiskas atšķirības starp indivīdiem un cilvēku grupām, kā arī šo atšķirību cēloņi un sekas.
D psi pamatjautājumi:
Kāds ir šo atšķirību raksturs un cik tās lielas?
Ko var pateikt par cēloņiem?
Kā tās iespaido cilvēku sagatavotība, attīstība un fiziskais stāvoklis?
D psi mērķi:
Raksturot ar konkrētu grupu starpniecību mūsdienu sabiedrību. Šo info var veicināt starpgrupu attiecību veicināšanas un palīdzēt vieglāk adaptēties mūsdienu sabiedrībā.
Dažādu grupu salīdzinošie pētījumi palīdzēs izprast individuālo atšķirību pamatproblēmas kopumā.
Salīdzinot kāda psiholoģiska fenomena izpausmi dažādās grupās, var veicināt daudz skaidrāku paša fenomena izpratni.
D psi rašanās:
Visagrākais darbs d psi ir Platona „Valsts”, kur viņš aprakstīja cilvēku dalījumu atbilstoši grupām.
Aristotelis pirmais sāk runāt par rasu, sociālajām un dzimumatšķirībām.
Beins „Jūtas un intelekts”
Russi Pestaloci, Herberts, Frebelis 18. gs pedagogi pievērš uzmanību bērna individualitātei. Tam, kas izceļ bērnu citu vienaudžu vidū.
Griničā astronoms Meskalins 18. gs beigās kalpoja par pierādījumu Bessel teorijai, ka cilvēkiem ir reakcijas atšķirības laikā.
F. Daltons organizē pirmo cilvēku masveida (>10 000) cilvēku pārbaudi antropometriskajā laboratorijā, kurā pētīja šādas atšķirības:
Konstitucionālās atšķirības (augums, svars, ķermeņa proporcija)
Sensomotorās ( reakcijas laiks uz vizuāliem iespaidiem)
Sensorās (redzes un dzirdes asums)
Mendeļa iedzimtības likumi, ģenētikas attīstība. Sāka lietot statistiskās metodes.
Binē un Henri 1895. g publicē grāmatu „individualitātes psiholoģija”. Tā ir zinātniska pieeja d psi. Tiek definēti mērķi, metodes un priekšmets. No šī brīža d psi ir zinātne.
Šterns uzraksta grāmatu „Individuālo atšķirību psiholoģija”. Ievieš jēdzienus „norma”, „patoloģija”, „psiholoģiskais tips”, „individualitāte”. Apraksta introspekciju (cilvēka iekšējā novērošana) eksperimentus. Vēstures materiālu analīze, kulturuloģiskie pētījumi. 2. Iedzimtība un vide
Galvenie uzskati:
1)uzvedība nevar sadalīties tādā, kas tiek pārmantota un tādā, kas tiek iegūta;
2)kopieguldījuma teorija: gan iedzimtība, gan vide iespaido visu uzvedības attīstību. Galarezultāts ir kopīgo iespaidu rezultāts. (agrāk uzskatīja, ka iedzimtība: vide = 50:50; tagad- 80:20);
mijiedarbības teorija (visizplatītākais uzskats) – iedzimtības un vides faktoru mijiedarbība nav uzkrājoša vai papildinoša, bet tāda, kur katra faktora daba un iespaida pakāpe ir atkarīga no otā faktora ieguldījuma. …
