Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 2.pants nosaka, ka nevienai personai nedrīkst liegt baudīt deklarācijā nostiprinātās tiesības tikai tādēļ, ka šī persona pieder pie citas rases, viņai ir atšķirīga ādas krāsa, dzimums, valoda, reliģija, politiskā vai cita pārliecība, nacionālā vai sociālā izcelšanās, mantiskais stāvoklis, kārta vai cits stāvoklis. Tiek apgalvots, ka diskriminācijas aizliegums ir viens no cilvēktiesību fundamentāliem principiem, taču ir grūti runāt par to abstrakti, jo diskriminācijas aizliegums attiecas uz daudzām sfērām. Daži diskriminācijas aizlieguma elementi ir atrodami tikai līgumos, piemēram, diskriminācija uz valodas pamata (piemēram, ANO Statūti), daži ir ieguvuši paražu tiesību un pat ius cogens raksturu, piemēram aparteīda aizliegums. Runājot par diskriminācijas aizliegumu, būtu vērts noskaidrot, kādi diskriminācijas aizliedzošie starptautiskie līgumi attiecas uz valsti, tādējādi uzlikdami valstij pavisam konkrētus pienākumus šajā sfērā.