Nepieciešamā sociālā loma.
Zīdaiņa vai mazuļa pieskatīšana ir darbs 24 stundu garumā 7 dienas nedēļā, turklāt bieži vien tas ir saistīts ar lieliem uztraukumiem. Veltīt laiku un uzmanību bērniem nozīmē ziedot citas intereses un citus pasākumus.
Par spīti daudziem iebildumiem, zīdaiņu un mazu bērnu pieskatīšana nav darbs tikai vienam cilvēkam. Ja šo darbu vēlas darīt labi – nepieciešama citu cilvēku palīdzība.
Etoloģiskā pieeja.
Šī uzvedība parastos, iepriekš paredzamos apstākļos izveidojas dzīves pirmajos mēnešos un nodrošina vairāk vai mazāk ciešu bērna tuvību ar mātes figūru.
Šīs pieejas pamatā ir pieņēmums, ka vecāku uzvedība, tāpat kā pieķeršanās uzvedība ir zināmā mērā ieprogrammēta un tādējādi, ja vien apstākļi to pieļauj, attīstās noteiktu robežu ietvaros. Tas nozīmē, ka parastos apstākļos zīdaiņa vecāki pārdzīvo stipru vēlēšanos rīkoties zināmā mērā tipiski, piemēram šūpot bērniņu, mierināt viņu, kad viņš raud, rūpēties, lai viņam ir silti, lai viņš jūtas pasargāts un paēdis. Uzvedības detaļas topošie vecāki apgūst pieredzē, dažas – saskarē ar zīdaiņiem un bērniem, bet lielāko daļu – vērojot citus, pirmkārt jau savus vecākus.
Mātes un bērna interakcijas sākums.
Parasti pienāk brīdis, kad māte izjūt, ka tas tiešām ir viņas pašas bērns. Dažas to izjūt ļoti drīz, tomēr lielākā daļa to izjūt pēc atgriešanās mājās no slimnīcas.
Kad māte un viņas 2 vai 3 nedēļas vecais mazulis uzlūko viens otru, sākas dzīvas sociālās interakcijas fāzes, ko nomaina atslābuma fāzes. Katra interakcijas fāze sākas ar kādu ierosmi un it kā savstarpēju sasveicināšanos. Tā ir rosīga sazināšanās ar sejas izteiksmju un skaņu palīdzību, un tās laikā bērns vēršas pie mātes ar satrauktām roku un kāju kustībām. Vēlāk viņa aktivitāte pakāpeniski atslābst un beidzas tad, kad bērns uz īsu brīdi novēršas. …
