Kārtu pārstāvniecības un absolūtā monarhija Francijā Anglijā un Vācijā
Francijā kārtu pārstāvniecības monarhija radās ap IV.gadsimtā. Bija trīs kārtas – muižniecība, garīdzniecība un pilsētu pilsonība. Kārtu pārstāvniecības sapulcēs lēma pat par karalim nepieciešamiem naudas līdzekļiem, ko ieguva nodokļu veidā. Līdz ar šo monarhiju, radās konflikts starp karali un pāvestu, jo karalis sāka likvidēt baznīcas īpašumus līdzekļiem karošanai. Ģenerālštatus sasauca pēc karaļa ierosinājuma.
Anglijā kārtu pārstāvniecības monarhija sākās ap 1265.g., kad izvirzīja parlamentu pēc bruņinieku koalīcijas uzvaras pār karali. Parlamentā ietilpa baroni, bruņinieki un divi pārstāvji no katras pilsētas. Dižciltīgie parlamentā bija aicināti, pilsētnieki un bruņinieki vēlēti. Sākumā sēdes bija kopīgas vēlāk izveidojās palātas, kur katrai palātai bija viena balss.
Vācijas feodālo sadrumstalotību noteica „Zelta bulla”. Impērija pārstāvniecībā- reihstāgā aicināja arī pilsētu pārstājus, bet tiem bija neneozīmīga loma. Feodālajās valstīs bija pārstāvniecības – landtāgi.
Kārtu pārstāvniecības monarhija pastāvēja no XIII – XVII gs., kad sākās absolūtā monarhija, kas ir neierobežota monarhija, kad likumdošanas un izpildvara pieder tikai monarham. Monarham ir pakļuta armija, policija, naudas lietas un tiesas spriedumus pasludina monarha vārdā.
Absolūtā monarhija Rietumeiropā radā galvenokārt ar konfliktiem konfesiju starpā, kas izraisīja pilsoņu un starpvalstu karus. Veidojās mācība par vlsts varas suverenitāti. XVI gs., fraņču jurists Žans Bodēns skaidroja valsts suverenitātes jēdzienu, ar ko valsts suverenitāte atšķiras no citiem grupējumiem un ka to iemieso neatkarīga valdnieka vara.…
