Ideja par vienotu Eiropu kādreiz bija tikai sapnis filozofu un fantastu prātos. Piemēram, Viktors Igo, humānisma ideālu iedvesmots, sapņoja par miermīlīgām „Eiropas apvienotām valstīm”. Šo sapni aptumšoja divi briesmīgi kari, kas izpostīja kontinentu 20. gadsimta pirmajā pusē.
Taču Otrā pasaules kara gruvešos radās jauna cerība. Cilvēki, kuri kara laikā pretojās totalitārismam, bija cieši apņēmušies izbeigt naidu un sāncensību starp Eiropas valstīm un panākt ilgstošu mieru bijušo ienaidnieku starpā. Laikposmā no 1945. līdz 1950. gadam daži drosmīgi valstsvīri, to vidū Konrāds Adenauers, Vinstons Čērčils, Alčīds de Gasperi un Robērs Šūmanis, sāka mudināt savu tautu veidot jaunu laikmetu. Rietumeiropā valdītu jauna kārtība, kas balstītos uz tās cilvēku un tautu kopīgām interesēm un pamatotos uz līgumiem, kuri garantētu tiesiskumu un vienlīdzību starp visām valstīm.
Robērs Šūmanis (Francijas ārlietu ministrs) nolēma īstenot Žana Monē ideju un 1950. gada 9. maijā nāca klajā ar priekšlikumu izveidot Eiropas Ogļu un tērauda kopienu (EOTK). Viņš piedāvāja apvienot ogļu un tērauda ražošanu valstīs, kuru starpā valdīja cīņa, un nodot to kopējas Augstās iestādes pārziņā. Tādējādi ieroču materiāli praktiski un simboliski kļūtu par izlīguma un miera līdzekļiem.
Šis drosmīgais un cēlais solis bija ļoti veiksmīgs. Tas aizsāka vairāk kā 50 gadu ilgu miermīlīgu sadarbību starp Eiropas Kopienu dalībvalstīm. 1992. gada Māstrihtas Līgums nostiprināja Kopienas iestādes un piešķīra tām plašākas pilnvaras, izveidojot Eiropas Savienību (ES) kā tādu..…
