Eiropas Savienības ekonomiskā politika

Kā pirmos, galvenos integrācijas centienus var minēt pēc Otrā Pasaules kara izstrādātās politiskās deklerācijas, kas pauda stingro politisko viedokli. Integrācijas pamatā bija arī ekonomiski jautājumi. Mazā sešinieka valstis 1952. gadā izveidoja Eiropas Ogļu un tērauda kopienu, kā rezultātā tika izveidoti pirmsākumi vienotajam tirgum, tā kā darbība bija sekmīga, tad pēc pieciem gadiem šīs pašas sešas valstis parakstīja Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, kas bija pamats Eiropas ekonomiskajai uzbūvei, kas nodrošināja sākotnējo platformu turpmākai ekonomiskai integrācijai. Ar laiku šī integrācija virzījās uz priekšu, parakstot vairākus Eiropas līgumus. Šiem līgumiem no juridiskās puses bija dažādas sekas, kā piemēru var minēt ekonomiskās un monetārās savienības. Rezultātā tika radītas nozīmīgākās Eiropas Savienības integrācijas sfēras, kurām piemita pārliecinoša ekonomiskā loma gan tādās savienībās, kas skāra muitas, kopējos tirgus, aizsardzības un juridiskās lietas.
Kopējais tirgus ir ekonomiskās integrācijas forma, kuras pamatā ir brīva preču un citu aktivitāšu kustība starp dalībvalstīm, atceļot dažādus ierobežojumus, kuros tika ietverti atsevišķi produkcijas standarti un to, ka priekšroka ir vietējai produkcijai. Kopējā tirgus integrācijas koncepcijas paredzēja izveidot arvien ciešākus pamatus savienībai starp Eiropas iedzīvotājiem. Valstis realizēja ekonomisko un sociālo progresu ar kopējo rīcību, kas nodrošināja vienoto darbību.1
Kopējā tirgus izveidošana bija Eiropas integrācijas un kooperācijas fundamentāls mērķis un pamats ekonomikas attīstībai.…