ES ir demokrātisku Eiropas valstu apvienība, kā ietvaros valstis apņēmušās kopīgi strādāt miera un labklājības sasniegšanai. Savienība nav viena valsts, kas aizstāj esošās valstis. Tomēr tā ir kas vairāk nekā jebkura cita starptautiska organizācija. ES patiesībā ir unikāla - tās dalībvalstis ir izveidojušas kopējas institūcijas, kurām deleģē daļu savas suverenitātes, tā lai jautājumus par lietām, kas skar kopējās intereses, varētu demokrātiski izlemt Eiropas līmenī. Šo suverenitātes apvienošanu dēvē arī par "Eiropas integrāciju". ES tiesisko statusu vislabāk atspoguļo Māstrihtas līgums (1992.g.) Ar šo līgumu tika izveidota ES, kas sevī ietvēra Eiropas Kopienu. Ja Eiropas Kopienas mērķis bija dalībvalstu integrācija ekonomikas jomā (Eiropas integrācijas “Pirmais pīlārs), tad ES kā īpašs veidojums šo mērķi papildina ar diviem jauniem mērķiem – nosaka dalībvalstu sadarbību ārpolitikas un drošības politikā (t.s. “Otrais pīlārs”), un iekšpolitikā un tieslietās ( t.s. “Trešais pīlārs’). Ar šo līgumu paplašinās ES kompetence. ES nevar saukt par starptautisku organizāciju, jo tās kompetencē ir izdot savas tiesību normas. Tā nav arī federāla valsts, jo dibināšanas līgums, resp. tā grozīšana (vai uzteikšanu) paliek suverēno dalībvalstu rokās. E.Levits uzskata, ka Eiropas Kopiena ir starptautisks veidojums sui generis, kas pēc savas formas atrodas starp valsti , no vienas puses, un starptautisku organizāciju no otras puses.
Atbilstīgi ekonomikas, tirdzniecības un monetārajiem rādītājiem Eiropas Savienība ieguvusi pasaules līmeņa lielvaras statusu. Tai ir liela ietekme tādās starptautiskās organizācijās kā Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO), Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) īpašās iestādes un pasaules samiti par vidi un attīstību.
Citi saka, ka tā ir kļuvusi par ekonomikas gigantu, bet tajā pašā laikā tā joprojām ir „politikas punduris”. Tas ir pārspīlējums. Tomēr nevar noliegt, ka ES dalībvalstīm vēl tāls ceļš ejams, pirms tās varēs vienoti izteikties attiecībā uz izšķirošiem planētas jautājumiem: stabilitāte un miers, terorisms, Vidējie austrumi, attiecības ar Amerikas Savienotajām Valstīm un ANO Drošības padomes nozīme. Turklāt valstu suverenitātes pamats – aizsardzības sistēmas – joprojām ir valstu valdību pārraudzībā, un savā starpā tās saista vienīgi saistības, ko nosaka dalība, piemēram, tādās aliansēs kā NATO.
2. ES visp.ties.principi.
1)Likumības princips,
2)diskriminācijas aizlieguma princips,
3)proporcionalitātes princips,
4)subsidiaritātes princips,
5)administratīvie principi.
Likumības princips - uzsver, ka Kopienas pārvaldes pamatā ir tiesību akti un ka neviena iestāde nevar darboties bez attiecīgām pilnvarām, ko tai piešķir Līgums. Šis princips attiecas uz visām EK iestādēm (t.i. Eiropas Parlaments, Padome, Komisija, Tiesa, Revīzijas palāta). Šis princips attiecas uz pilnvaru nodalīšanu starp Kopienu, no vienas puses, un dalībvalstīm no otras puses. No principa izriet, ka valstis ir piešķīrušas Kopienai tikai tās pilnvaras, kas minētas Līgumā. Diskriminācijas aizliegums – principu nosaka Līguma 12.p. “piemērojot šo Līgumu un neierobežojot tajā paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ”. Šis princips attiecas tikai uz ES pilsoņiem un uzņēmumiem. Princips neattiecas uz diskrimināciju jomās, uz kurām neattiecas Līgums. Diskriminācija var būt acīm redzama vai slēpta. Tas, ka valsts likuma nav slēptas diskriminācijas, ir jāpierāda attiecīgo valstu varasiestādēm. Dažos gadījumos dalībvalstis var diskriminēt citu ES valstu pilsoņus un uzņēmumus, ja tam ir objektīvs pamatojums. Proporcionalitātes princips – nosaka Līguma 5.p. “Kopienas rīcība vienmēr ir samērīga ar šā Līguma mērķiem”. Šis princips ir cieši saistīts ar subsidiaritātes principu, kura būtība nozīmē jautājumu, vai Kopienai vispār vajadzētu rīkoties. Kad ir izlemts, ka jautājumu vislabāk risināt Kopienas līmenī, šim risinājumam būtu jāatbilst proporcionalitātes principam. Šo principu nepiemēro jomās, kas ir ekskluzīvā Kopienas kompetencē. Subsidiaritātes princips tika ieviests, lai nodrošinātos pret varas centralizāciju Kopienās, ko atsevišķas valstis (piem., Lielbritānija) uzskatīja par bīstamu un uz federāciju vedinošu. Vienkāršāks skaidrojums šim jēdzienam būtu tāds – “Lietas ir kārtojamas Kopienas līmenī vienīgi tad, ja tās nevar nokārtot nacionālā līmenī”. Administratīvie principi – ES admin. principi lielākoties pārņemti no valstu administratīvajām tiesībām. Dalībvalstu pārvaldes struktūrām ir jāstrādā saskaņā ar attiecīgo valstu admin. tiesībām, bet parasti tam jārespektē arī ES tiesību normu administratīvie principi, kad tās nodarbojas ar ES jautājumiem. EK Līgumā ir iekļauti daži admin. principi, piem.: visos Savienības tiesību aktos jāsniedz to argumentācija; visas regulas, direktīvas un lēmumus jāpublicē “Oficiālajā Vēstnesī”. Eiropas Tiesa ir pārņēmusi ES tiesībās vairākus vispārpieņemtus valsts un starptautiskus administratīvos principus: pamatotu tiesību aizsardzību; tiesības uz aizstāvību; force majeure; argumentētu cerību aizsardzība.
3. Nediskriminēšanas pr.
Tas ir viens no ES pamatprincipiem. Principu nosaka Līguma 12.p. “piemērojot šo Līgumu un neierobežojot tajā paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ”. Šis princips attiecas tikai uz ES pilsoņiem un uzņēmumiem. Princips neattiecas uz diskrimināciju jomās, uz kurām neattiecas Līgums Aizliegta jebkāda diskriminācija pēc pilsonības. Diskriminācija izpaužas ka nevienāda attieksme pret vienādām vai salīdzināmām personām vai uzņēmumiem. Diskriminācija var būt acīm redzama vai slēpta. Tas, ka valsts likuma nav slēptas diskriminācijas, ir jāpierāda attiecīgo valstu varasiestādēm. Dažos gadījumos dalībvalstis var diskriminēt citu ES valstu pilsoņus un uzņēmumus, ja tam ir objektīvs pamatojums (piem. Ir nepieciešama augstas pakāpes lojalitāte pret valsti – par valsts ierēdni var būt tikai tās valsts pilsonis). Izņēmumu nedrīkst izmanto, lai ieviestu likumus ar slēptu diskrimināciju.
…
