Eiropas integrācijas motīvus var sakoncentrēt piecos punktos:
Vēlme pēc jaunas pašapziņas: pēc nacionālistiskiem maldiem Eiropai vajadzēja dot iespēju jaunai kopības izjūtai. Tai vajadzēja būt demokrātiski veidotai Eiropai, kas būtu alternatīva noraidītajai nacionālistiskajai kundzībai.
Vēlme pēc drošības un miera: atsevišķās nacionālās valstis nebija spējušas aizkavēt Otro pasaules karu un tagad radās cerība, ka apvienotā Eiropa būs veiksmīgāka un vienlaicīgi nodrošinās aizsardzību pret komunistisko ekspansiju.
Vēlme pēc brīvības un mobilitātes: vēl pirms dažiem gadiem cilvēki cieta no kara izraisītajiem personu, preču un kapitāla kustības valstiskajiem ierobežojumiem. Līdz ar to pilnīgi saprotama kļūst vēlēšanās pēc netraucētas personu, uzskatu, informācijas un preču kustības.
Cerības uz ekonomisko labklājību: apvienotajai Eiropai cilvēkus vajadzēja ievadīt lielākas ekonomiskās stabilitātes un uzplaukuma ērā. Kopējam tirgum vajadzēja intensificēt tirdzniecību un dot iespēju efektīvākai ekonomiskajai rīcībai.
Cerības uz kopējo spēku: Eiropas valstis, kuras pirms 1914. gada ilgu laiku starptautiski bija spēlējušas vadošo lomu, tika saplosītas divos pasaules karos. Jaunās pasaules lielvaras – ASV un PSRS – noteica tādus jaunos starptautiskos spēka samērus, kas tālu pārsniedza salīdzinoši mazo Eiropas nacionālo valstu iespējas. Rietumeiropas valstis cerēja, ka apvienojoties politiski, tās kopā spēs atgūt lielu daļu no savulaik vienatnē zaudētās varas…
