Eitrofikācija - cēloņi un sekas

• iespējama toksisko aļģu essamība, kas varētu kaitēt iedzīvotājiem un dzīvniekiem, kas dzer skarto ūdeni;
• ezera tūrisma izmantošanas un peldēšanās aizliegums gan nepatīkamās smakas dēļ krastos, ko izraisa noteiktu aļģu klātbūtne, gan duļķainības dēļ; peldēšanās ir bīstama, jo dažas aļģes izraisa ādas kairinājumu;
• skābekļa koncentrācijas samazināšanās, it īpaši ezera dziļākajos slāņos vasaras beigās un rudenī, nenodrošinot pietiekamu skābekļa daudzumu ūdens iemītniekiem.
Ņemot vērā šīs nozīmīgās sekas un nopietnos no tā izrietošos ekonomiskos un dabiskos zaudējumus, ir nepārprotama nepieciešamība ierobežot eitrofikācijas progresu, izvairoties no skarto ekosistēmu sabrukuma.

Secinājumi
Ūdens ir neaizstājams dabas resurss, kas ir jāaizsargā, it īpaši globālā dzeramā ūdens pieejamības samazināšanās un tā pieprasījuma pieauguma apstākļos. Neskatoties uz ievērojamajiem centieniem uzlabot ūdens kvalitāti, ierobežojot barības vielu bagātināšanu, kultūras eitrofikācija un no tā izrietošā aļģu ziedēšana joprojām ir galvenais ūdens piesārņojuma cēlonis. Tāpēc aizvien svarīgāka ir profilakses un aizsardzības darbība, kas valstīm jāveic, lai aizsargātu virszemes ūdens kvalitāti, kā to pieprasa ne tikai zinātnieku aprindas un citi eksperti, bet arvien vairāk arī valstu pilsoņi un privātās vides organizācijas. Eitrofiskā procesa vadība ir sarežģīts jautājums, kas prasīs zinātnieku, politiķu un iedzīvotāju kopīgus centienus, lai uzlabotu ūdeņu stāvokli.
…