Ekoloģija

Civilizācija savā saimnieciskajā darbībā ilgstoši neievēroja ekoloģijas likumus.
Civilizācijas attīstības stratēģijas:
Dabas pakļaušana
Atpakaļ alās!
Ilgtspējīga attīstība
Dabas pakļaušana – “Mēs nevaram gaidīt dāvanas no dabas, ņemt pašiem tās ir mūsu uzdevums” (V.Mičurins) – lozungs padomju laikos
Oldo Leopolds – Amerikāņu ekologs, kurš dzīvoja 19.gs sāk. Globālā ekoloģiskā krīze. 60.-tajos gados ievērojamu atbalsi R sabiedrībā radīja Reičelas Kārsones grāmata “Klusais pavasaris”
70.-tajos Romas kluba (D.Mendouzs, M.Mesarovičs, E.Pastels u.c.) izstrādātie globālie cilvēces attīstības modeļi:
Atteikšanās no tehniskā progresa un atgriešanās dabas klēpī “Atpakaļ alās”
Dziļās ekoloģijas virziens (deep ecology) deklarē, ka jebkura suga ir pašvērtība, līdzvērtīga cilvēkam. Cilvēks nav nevienu sugu radījis, tāpēc nav arī morālu tiesību nevienu sugu iznīcināt.
Ilgtspējīga attīstība (Sustainable development) Mērķis – izstrādāt tādu dabas resursu patērēšanas modeli, kas nodrošinātu izmantoto resursu nemitīgu atjaunošanos, vielu recirkulāciju sistēmā sabiedrība-daba tā, lai neierobežotam skaitam nākamo paaudžu dzīves apstākļi un dabas vides kvalitāte netiktu pasliktināta
Cilvēksekoloģiskās sistēmas (plēsonības konkurence) cilvēksekoloģiskās sistēmas (parazītismssprādziens)cilvēksekoloģiskās sistēmas (pretdarbības saasināšanās vai cilvēksekoloģiskās sistēmas (pretdarbības saasināšanās (simbioze)
Latvijas teritorijā – seminaturālas ekosistēmas. Tiklīdz cilvēks savu saimniecisko darbību beidz – ainavas degradācija. Daba maksā naudu.
Galvenās ekoloģijas attīstības koncepcijas un to attīstības vēsture.
Zinātnes nozares attīstības etapi:
Aprakstošais etaps – tiek uzkrāti dati, veikta to sistematizācija, aprakstīts
Ekoloģija – jau kopš savas attīstības pirmsākumiem cilvēks bija spiests rēķināties ar dabā notiekošajiem procesiem. Tādēļ tiklīdz radās rakstība, parādījās arī pirmās rakstiskās liecības, kas būtībā ir uzskatāmas par agrīnajos vēstures posmos uzkrāto zināšanu un uzskatu par dabu apkopojumu (senā Ķīna 2.g.tk.p.m.ē. – “Pārmaiņu grāmata”, Bībele, zooastriešu Avesta, senindiešu Upanišadas). Antīkā pasaule – Aristotelis (384.-322.g.p.m.ē.), dzīvnieku ekoloģijas tēvs. Vairāki darbi par dzīvniekiem “Dzīvnieku vēsture”, “Par dzīvnieku ķermeņa daļām”. Aprakstījis 454 dzīvnieku sugas. Ieviesa jēdzienus SUGA un ĢINTS. Visus dzīvniekus iedalīja divās lielās grupās – dzīvnieki, kuriem ir asinis un tādi, kuriem to nav. …