Ekonomikas vēsture ir sabiedriska ziEkonomikas vēsture ir sabiedriska zinātne, kuras mērķis ir pētīt ražošanas iekārtu attīstību. Pats pirmais ražošanas vaids bija pirmatnējās iekārtas ražošanas veids. To raksturo kopīgs darbs, ražošanas līdzekļu īpašums, un nolīdzinošā sadale – visiem cilvēkiem vienāds daudzums līdzekļu.
Antīkajā pasaulē verdzība kļuva par ražošanas pamatu un veidojās verdzības iekārtas ražošanas veids, kuru raksturo darba sadale, ražošanas līdzekļu privātīpašums. Liels mīnuss bija tas, ka cilvēkiem nebija motivācijas strādāt, līdz ar to, nebija efektīvs darba produkts. Grieķijā verdzības attīstību pavadīja plaša demokrātija, pilsētu un tirdzniecības attīstība, kopienas dziļāks sabrukums un garīgā darba pilnīgā atdalīšanās no fiziskā. Kad verdzības laikā izveidojās nauda kā maiņas līdzeklis, sākās feodālisma iekārtas veida attīstība.
Viduslaiki bija feodālās iekārtas ražošanas veida izveidošanās, attīstības un bojāejas laikmets. „Feods” nozīmē lēnis – zemes gabals, ko augstāka ranga feodālis piešķīra militarizētajam aristokrātam vasalim uz laiku. Par to vasalis piedalījās senjora karagājienos, veica administratīva un juridiska satura funkcijas viņam pakļautajā teritorijā, kurā dzīvoja zemnieki un amatnieki jeb dzimtcilvēki. Viņi apgādāja feodāli ar nepieciešamajiem patēriņa priekšmetiem, saņemot pretī aizsardzību kara laikā; atbalstu neražas, dabas katastrofas vai citu nelaimju gadījumos. Feodālismā radās motivācija zemākajiem slāņiem un attīstījās naudas maiņa.
Vēlajos viduslaikos (16. – 17. gs.) sabruka feodālisms un izveidojās kapitālisms. Rietumeiropas valstis pārdzīvoja kapitāla uzkrāšanas procesu, kas klasiskā formā risinājās Anglijā. Tieši lielie ģeogrāfiskie atklājumi veicināja pāreju uz kapitālismu, kuru rezultātā attīstījās tirdzniecība un veidojās nātne, kuras mērķis ir pētīt ražošanas iekārtu attīstību. Pats pirmais ražošanas vaids bija pirmatnējās iekārtas ražošanas veids. To raksturo kopīgs darbs, ražošanas līdzekļu īpašums, un nolīdzinošā sadale – visiem cilvēkiem vienāds daudzums līdzekļu.
Antīkajā pasaulē verdzība kļuva par ražošanas pamatu un veidojās verdzības iekārtas ražošanas veids, kuru raksturo darba sadale, ražošanas līdzekļu privātīpašums. Liels mīnuss bija tas, ka cilvēkiem nebija motivācijas strādāt, līdz ar to, nebija efektīvs darba produkts. Grieķijā verdzības attīstību pavadīja plaša demokrātija, pilsētu un tirdzniecības attīstība, kopienas dziļāks sabrukums un garīgā darba pilnīgā atdalīšanās no fiziskā. Kad verdzības laikā izveidojās nauda kā maiņas līdzeklis, sākās feodālisma iekārtas veida attīstība.
Viduslaiki bija feodālās iekārtas ražošanas veida izveidošanās, attīstības un bojāejas laikmets. „Feods” nozīmē lēnis – zemes gabals, ko augstāka ranga feodālis piešķīra militarizētajam aristokrātam vasalim uz laiku. Par to vasalis piedalījās senjora karagājienos, veica administratīva un juridiska satura funkcijas viņam pakļautajā teritorijā, kurā dzīvoja zemnieki un amatnieki jeb dzimtcilvēki. Viņi apgādāja feodāli ar nepieciešamajiem patēriņa priekšmetiem, saņemot pretī aizsardzību kara laikā; atbalstu neražas, dabas katastrofas vai citu nelaimju gadījumos. Feodālismā radās motivācija zemākajiem slāņiem un attīstījās naudas maiņa.
Vēlajos viduslaikos (16. – 17. gs.) sabruka feodālisms un izveidojās kapitālisms. Rietumeiropas valstis pārdzīvoja kapitāla uzkrāšanas procesu, kas klasiskā formā risinājās Anglijā. Tieši lielie ģeogrāfiskie atklājumi veicināja pāreju uz kapitālismu, kuru rezultātā attīstījās tirdzniecība un veidojās
