Emīls Zolā un viņa daiļrade

Emils Zolā dzimis 1840. g. 2. aprīlī Parīzē, bērnība aizritējusi Francijas dienvidos, nelielajā pilsētiņā Eksā. Zolā tēvs bija itālietis, talantīgs inženieris, dzelzceļu un kanālu būvētājs, mašīnu izgudrotājs. Viņs mira 1847.g., atstājot ģimeni pavisam bez līdzekļiem.
1858.g. E. Zolā pārcēlās uz Parīzi. Viņam neidevās pabeigt izglītību un iegūt bakalaura grādu. Milzīgajā pilsētā, kas bija vienaldzīga pret nabadzīgo ļaužu bēdām, sākās trūcīgas dzīves grūtības. Rakstniekam nebija patstāvīga darba, taču viņš neatlaidīgi turpināja rakstīt dzejoļus, poēmas, kaut arī tās, Mopasāna vārdiem runājot bija „vājas, bez savas sejas” .
1862. gadā iekārtojas darbā kādā izdevniecībā, kur strādā par iesaiņotāju noliktavā. šajā laikā autors sāk rakstīt avīzēm hronikas un literāri kritiskus rakstus. Žurnālistiska bija noderīga skol viņa radošajam darbam, jo tā attīstīja dzīves novērošanas spējas. Drīz vien viņš atstāja izdevniecību un pilnīgi nodevās literārajam darbam.


Emīls Zolā - rakstnieks, kas visspilgtāk atspoguļo franču dzīvi 19.gs. otrajā pusē. Zolā turpināja „lielās franču literatūras” – Stendāla, Balzaka un Flobēra tradīcijas.
Zolā bija sava laikmeta dēls. Tas izpaužas arī viņa pasaules uzskatā un daiļrades pretrunās. Viņs tiecas reālismu „padarīt bagātāku” ar naturālisma paņēmieniem. Zolā bija viens no natūrālisma teorētiķiem, bet viņa estētika pārsniedz naturālisma doktrīnas ietrvarus. Tā ir pretrunīga. Tajā cīnās reālistiskās un naturālistiskās tendences.…