Jaunāko laiku kultūra Rietumos att;istās, kombinējot un sajaucot ārēji spožu plūdlīniju modernismu ar postmoderniem motīviem, tēmām un stiliem. Savā būtībā tā ir eklektiska kultūra. Jaunā globālā kultūra ir universāla un pārlaicīga. Būdama eklektiska, tā ir vienlīdzīga pret laiku un vietu.
Nacionālisms sola pilnīgu „sabiedriskā stāvokļa” pārmaiņu, kad pēdējai kļūst par pirmo un pasaule atzīst izredzēto tautu un šīs tautas svētās vērtības. Kaut gan etniskajai vardarbībai ir daudz cēloņu, to rada arī „etnovēstures” neviemērīga izplatība un sadalījums. Kopienām ar bagātu etnovēsturi ir priekšrocības konkurencē ar tādām, kam etnovēstrue ir trūcīga vai apšaubāma. Kultūru sacensību veicina nevienmērīgais etnovēstures sadalījums.
Pats galvenais kapitālisma ieguldījums nācijas veidošanā ir radīt valstīm jaunas sabiedr;ibas šķiras, it īpaši buržuāziju, strādniekus un profesionāļus, kuri spēj būt par vadītājiem un atbalstīt savas valsts kapitāla intereses citu konkurējošu valstu un nāciju priekša. Birokrātiskā valsts un starpvalstu sistēma stingri iestājās apr kapitālisma attīstību, bet kapitālismam bija svarīgi, lai izplatītos nacionālā izdentitāte un nacionālisms. Mūsdienās pasaule ir sadalīta „nācijvalstīs”, kas sagrupētas nevisai ciešās starpvalstu reģionālās sistēmās. Vienīgais kolektīvais darītājs saskaņā ar šo sistēmu principiem ir nācijvalstis, tādas valstis, ko leģitimējusi skaidri izteikta nacionālā griba un nacionālā identitāte.
Mūsdienās nacionālā identitāte ir pati galvenā kolektivizācijas forma. Nācijai un nacionālismam piemīt globālas pievilcīobas spēks – nav tādas vietas uz zemeslodes, kur nebūtu etniskās pretošanās un nacionālā pacēluma. No jauna atklājot etnisko pagātni un solot kopīgi atgūt bijušos zelta laikus, nacionālajai identitātei un nacionālismam ir izdevies atmodināt un iedvesmot etniskās kopienas un visu šķiru, visu ticību un ikviena reģiona un dzimuma populācijas, lai tās prasītu savas tiesības būt par „nācijām”, teritoriālām kultūrtipa un vēsturiskas izcelsmes pilso[ņu apvienībām brīvu un līdztiesīgu nāciju pasaulē. Pastāv arī „pannacionālisms”. To var definēt kā kustību, kas cenšas saliedēt vienotā kultūrtipa politiskā sabiedrībā vairākas, parasti blakus esošas valstis, pamatojoties uz kopīgiem kultūras raksturlielumiem vai „kultūras saimi”.
…
