68. Tuberkulozes ķīmijterapija. Sifilisa terapijas līdzekļi. Pretlepras līdzekļi.
Sifilisa terapija. 1. specifiskie līdzekļi-a)nepārtrauktā jeb permanentā metode, kur slimnieku nepārtraukti ilgstoši ārstē ar specifiskiem līdzekļiem-antibiotiķi, bismuta, arsēna, dzīvsudraba, joda preperātiem, kas nodrošina bālo troponēmu elimināciju; Ar permanento metodi parasti ārstē primāro, sekundāro svaigo sifilisu. b) hroniski intermitējošā metode; 2. Nespecifiskie vispārstimulējošie līdzekļi, kur specifiskos līdzekļus dod kursa veidā. Pārtraukumos starp kursiem organisms atpūšas no medikamentozās traumas, vienlaicīgi pastiprinās organisma aizsargsistēmu darbība. Nespecifiskajā terapijā, lai pastiprinātu organisma pretestības spējas, lieto imūnstimulatorus (pirogenāls, vitamīni, laktoterapiju, autohematoterapiju, oksigoneterapiju, elektropireksiju u.c.). Pamatgrupa ir antibiotikas (benzilpenicilīna preperāti) gan īslaicīgas (benzilpenicilīnaNa un Ka sāls), gan ilgstošas darbības preperāti (benzilpenicilīna novokaīna sāls, bicilīns). Šīs grupas preperāti ir efektīvi visās stadijās, lieto kursu veidā, ilgums atkarīgs no sl-bas formas, stadijas. Ja nepanes benzilpenicilīnu nepanes, var lietot tratciklīnu, doksiciklīnu, eritromicīnu, levomicetīnu, cefalosporīnus. Vēl ārstēšana izmanto bismuta preperātus (bijohinols, bismoverols, pentabismols);
Tuberkulozes līdzekļus iedala: 1. Sintētiskie (izoniazīds, protionamīds, pirazīnamīds, etionamīds); Darbojas tikai uz uz tuberkulozes mikrobaktērijām. Pamatgrupas sintētiskie ir izoniazīds, pirazīnamīds, etambutols. Rezerves grupas sintētiskie ir protionamīds, ationamīds, tioacetazons, Na paraaminosalicilāts (PASS), bepasks. 2. Antibiotiskas (streptomicīns, rifampicīns, ciloserīns, kanamicīns); Plašs darbības spektrs. Pamatgrupas antibiotiķi ir rifampicīns, rifabutīns rifapentīns, streptomicīns. Rezerves grupas antibiotiķi ir cikloserīns, kanamicīns, kapreomicīns, florimicīns. Prettuberkulozes līdz. darbojas galvenokārt bakteriostatiski (tuberkulostatiski), daži noteiktās koncentrācijās arī baktericīdi (tuberkulocīdi). Visi pretuberkulozes līdzekļi (pēc pēdējā iedalījuma) ir iedalīti: 1. A grupa - visefektīvākie; 2.B grupa; 3. C grupa. Lepra jeb spitālība ir endēmiska hroniska vispārēja infekcijas sl-ba, kas bojā galvenokārt ādu, NS. Inkubācijas periods ir 3-10 gadi. Preperāti: dapsons, solasulfons, sulfoksons. Ārstēšana notiek ilgi, leprozorijos, rifampicīns, protionamīds, tioacetazons.
69. Mikrobu rezistence pret antibiotikām, cīņa ar to.
Mikrobu rezistence pret antibiotikām ir viena no pēdējo gadu nozīmīgākajām problēmām medicīnas aprūpes jomā, vai ir iespējams, ka pasaule atgriezīsies pirmsantibiotiku ērā. Vairāki speciālisti tāpat uzsver, ka antibiotiku rezistenci pastiprina apstāklis, ja antibiotikas netiek adekvāti lietotas – ja tās tiek lietotas tādu slimību ārstēšanā, kur var iztikt bez antibiotikām, ja tās tiek lietotas nepareizās devās. Turklāt nozīmīga problēma ir arī veterinārā medicīna. Ja ārsti tomēr cenšas nepārspīlēt ar antibiotiku izrakstīšanu, tad veterinārajā medicīnā diezgan bieži gan dzīvnieku ārstēšanai, gan arī dzīvnieku audzēšanai tiek izmantotas antibiotikas. Pēc tam šie produkti nonāk uz cilvēku galda un līdz ar to tikai vairo rezistences problēmu. Rokas būtu jāmazgā gan pirms saskares ar pacientu, gan pēc, gan arī pirms un pēc inventāra, medicīnas tenhnikas lietošanas. Tā ir sen zināma patiesība, kas būtu arvien jāiedzīvina ikdienas praksē slimnīcā.
70. Insulīns, tā fizioloģiskā nozīme. Insulīna preparātu lietošanas iespējas.
Hormons, kas veidojas īpašās aizkuņģa dziedzerašūnu grupās (aizkuņģa dziedzera saliņās). INSULĪNS ir polipeptīds, ko veido 51 aminoskābe. To izdevies sintezēt, taču ārstn-ā lieto no dzīvnieku aizkuņģa dziedzeriem ekstrahēto hormonu. INSULĪNS ir viens no svarīgākajiem ogļhidrātu maiņas regulētājiem faktoriem organismā; tas sekmē glikozes oksidāciju un glikogēna sintēzi audos. Padarot šūnas membrānu caurlaidīgāku, INSULĪNS atvieglo glikozes iekļūšanu šūnās, kur tā var tikt izmantota par enerģijas avotu dažādiem bioķīmiskiem procesiem vai ogļhidrātu rezervju radīšanai (glikogēna veidā) aknās un muskuļos. Bez tam INSULĪNS veicina olbv, un tauku sintēzi aknās. Ja INSULĪNS trūkst, glikoze neiekļūst šūnās un netiek izmantota, tās daudzums asinīs palielinās (rodas hiperglikēmija), un, sasniedzot noteiktu pakāpi, tā sāk izdalīties ar urīnu (glikozūrija). Glikogēna rezerves izsīkst. Enerģijas deficīta segšanai pastiprināti tiek izmantoti tauki; organismā uzkrājas to nepilnīgi oksidētie starpprodukti, t.s. ketonvielas, un rodas cukura diabēts. INSULĪNS ir efektīvākais un plašāk lietotais antidiabētiskais līdzeklis. INSULĪNS nevar lietot iekšķīgi, jo gremošanas traktā tas sašķeļas, pilnīgi zaudējot aktivitāti. Parasti INSULĪNS injicē zem ādas, cukura diabētakomas gadījumā — vēnā kopā ar glikozes šķīdumu. INSULĪNS lietojams tikai pēc ārsta norādījumiem, sistemātiski pārbaudot cukura daudzumu asinīs.
…
