Pāreja uz feodālo iekārtu. Viduslaiku vēstures pirmo periodu, kas turpinājās no V līdz XI gadsimtam, dēvē par agrajiem viduslaikiem. Šajā laikā Eiropā, Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos nodibinājās feodālā iekārta.
Ģermāņi, slāvi un arābi pārgāja uz feodālo iekārtu no irstošās pirmatnējās kopienas iekārtas, apejot verdzības iekārtu. Darbarīku uzlabošanās, kā arī zemkopības un lopkopības attīstība sekmēja darba ražīguma celšanos. Ģints kopienu nomainīja kaimiņu kopiena. Līdz ar privātīpašuma rašanos palielinājās nevienlīdzība, radās iespēja cilvēkam ekspluatēt citus cilvēkus un izveidojās naidīgas šķiras. Starp šīm šķirām tūlīt sākās šķiru cīņa.
Kur veidojas šķiras, tur vienmēr rodas valsts. Tā bija nepieciešama apspiedējiem, lai turētu paklausībā tautas masas.
Vergu neizdevīgo darbu nomainīja atkarīgo zemnieku darbs, kas bija ražīgāks.
Feodālās iekārtas galvenās pazīmes. Feodālajā iekārtā bija divas galvenās šķiras – feodāļi un atkarīgie zemnieki. Feodāļi – zemes īpašnieki ekspluatēja atkarīgos zemniekus. vergs visu laiku strādāja tikai kunga labā, bet atkarīgais zemnieks daļu laika strādāja savā labā, savā saimniecībā un ar saviem darbarīkiem. Daļa no zemnieka zemes gabala ražas palika viņam pašam.
Vergs tika uzskatīts par kunga lietu, viņa „runājošu darbarīku”. Feodāļa vara pār atkarīgajiem zemniekiem nebija pilnīga. Feodālis varēja zemnieku pārdot, parasti kopā ar zemi, varēja viņu bargi sodīt, bet pēc likuma viņam nebija tiesību zemnieku nonāvēt.
Atšķirībā no vergiem atkarīgie zemnieki bija ieinteresēti sava darba rezultātos. Viņi centās labāk apstrādāt zemi, lai iegūtu vairāk produktu, saudzēja un uzlaboja darbarīkus.…
