1.tēma. Filozofija, tās priekšmets, funkcijas un loma sabiedrībā.
1. Filozofijas jēdziens (sophia, philia) un tās ģenēze sengrieķu hellēnisma kultūras laikmetā (5./4.gs.p.m.ē)
Philio – cienīt, mīlēt + sophia – gudrība. Filozofija – garīgās kultūras parādība. Hellēnisma laiks – grieķu civilizācijas augstākais sasniegumu punkts. Grieķi ietekmē arī Eiropas filozofijas attīstību.
Gieķu filozofijā: *dialogs – filozofija jautājumus uzdod, bet nedod konkrētas atbildes. No „dialogs”attīstījies jēdziens „dialekts” – pretrunas princips. * filozofija kā skola – zinātniski pētnieciskā skola. Slikts ir tas skolnieks, kurš nepārspēj savu skolotāju. * plurālisms – filozofija skar intelekta attīstību.
Filosofija ir cilvēka pasaules uzskats un domāšanas veids. Var uzskatīt, ka filosofija ir visu pārējo zinātņu pamats, jo tā sākas ar jautājumiem. Ja atsevišķas zinātnes nodarbojas ar fragmentiem, tad filosofija- ar īstenību kopumā. Filosofijas virzienu tieši nosaka jautājumu loks, par kuriem tā interesējas, uz kuriem cenšas rast atbildes. Jau Platons un Aristotelis izvirzīja jautājumu par dzinuli cilvēkā, kas kļūst par filosofijas cēloni, un viņi par tādu uzskatīja izbrīnu. Cilvēks savu pieredzes pasauli nepieņem vienkārši tādu, kāda tā ir, bet gan ir izbrīnīts, vaicā pēc pamatojuma. Šie jautājumi, savukārt, noved pie šaubām, jo bieži, lai arī tiek uzkrātas dažādas zināšanas un ikdienas pieredze, tomēr tā neved pie kopsakarībām- kopuma būtība paliek apslēpta. Svarīgs filosofijas avots ir arī cilvēka apziņa, ka viņš ir mirstīgs. Galējie cilvēka pārdzīvojumi- nāve un lielas ciešanas- laupa cilvēkam ilūziju par drošību un patvērumu un liek uzdot jautājumus par dzīves jēgu un tās piepildījumu.
filozofija ir pasaules uzskats un domāšanas metode.
filozofija ir zinātne par visiem vispārīgajiem dabas, sabiedrības un cilvēku domāšanas likumiem.
Sākotnēji nebija krasas robežas starp filozofiju un zinātni, bet laika gaitā no filozofijas nošķīrās dažādas zinātnes nozares ar tajās pieņemtajām izziņas metodēm. Raksturojot attiecības starp filozofiju un zinātni pagātnē, A.Einšteins rakstīja: „Filozofija ir kā māte, kas laidusi pasaulē un nodrošinājusi visas pārējās zinātnes.”Filozofiskā doma jeb refleksija aptver pasauli kopumā – visas sfēras, kurās darbojas un par kurām domā cilvēks un, protams, arī viņa paša apziņa.Filozofijas jēdzienu var skaidrot kā gudrības mīlestību vai kā tieksmi pēc gudrības (phileo + sophia). Atbildot uz jautājumu, ko izzina, apjēdz un skaidro filozofija, raksturo filozofijas priekšmetu. Cilvēka garīguma vispārinātāko formu attīstības vēstures analīze noved vispirms pie secinājuma, ka filozofija ir visa pastāvošā apjēguma veids, pasaules uzskata teorētiskā forma.
Pirmoreiz filozofija parādījās Grieķijā hellēnisma laikā 5./6/ gs. p. m. ē. – veidojas pirms vairākiem tūkstošiem gadu, izaugot no mīta.
Šajā laikā veidojas arī cita attieksme pret literatūru un mākslu vispār.
Sengrieķu filosofijas attīstību veicina demokrātija kā specifiska sabiedriskās dzīves organizācijas forma, kas savu pilnīgāko izpausmi gūst polisē, t.i., pilsētvalstī.
filosofija ir kā nebeidzams ceļš uz gudrību- cilvēkam nepārtraukti jāmeklē patiesība un Sokrata vārdiem jāatzīst: „ Es zinu, ka neko nezinu”, jo tieši šie vārdi tiek uzskatīti par vienu no filozofijas pamatprincipiem, pie kā pieturēties, lai neiestigtu pašapmānā un domāšanā virzītos uz priekšu.
Sengrieķu filosofija tās sākotnē ir orientēta kosmoloģiski, t. i., uz dabas vērojumu un kosmisko likumsakarību teorētisku skaidrojumu. Tā tiecas atklāt vienotu pasaules uzbūves principu, visa esošā pirmpamatu. Tā meklējumi savukārt sekmē cēloņsakarības idejas veidošanos: kur ir pirmsākums, visa esošā pamats, tur jābūt arī cēloņsakarīgi veidotai lietu un parādību virknei. Tiek lietots racionāls pasaules apguves veids, kas balstās uz loģiski jēdzienisku domāšanu
4. gs. otrajā pusē pr. Kr. antīkās kultūras attīstības vēsturē iezīmējas nozīmīgs pavērsiens, kas būtiski skar visas cilvēciskās esamības jomas, ievadot jaunu laikmetu- hellēnismu, atnesot nebijušas vērtību orientācijas, pasaules redzējumu un citas atšķirīgas cilvēcisko attiecību formas. Vēsturiski šo pārmaiņu cēlonis ir Maķedonijas Aleksandra plašie karagājieni, kas līdz nepazīšanai maina tā laika pasaules karti, pārmainot robežas un saārdot ierastās sabiedriskās attiecības, bet tos vairāk var uzskatīt par pārmaiņu pastiprinājumu, jo jau klasiskajā kultūrā Sofokla daiļrade 5.gs. pr. Kr. ne tikai apliecina klasiskajai kultūrai raksturīgo harmonisko pasaules redzējumu, bet paredz nemieru un jukas cilvēciskajās attiecībās un cilvēka un dievu attiecībās, ko radīs individuālisms. Ejot bojā polisei, kas klasiskās kultūras apstākļos sevī iemiesoja sociālo Kosmosu, atsevišķos nesaistītos atomos sairst to veidojošie elementi. Polise, kuras autoritāti uzturēja tajā iedzīvinātā brīvo pilsoņu mērķu un interešu kopība, savu vietu atdod atsvešinātam atsevišķam indivīdam un sabiedrībai pāri stāvošam nelielas cilvēku kopas varas organizācijas instrumentam- valstij. …
