Filosofija– filia-mīlēt + sofia-gudrība. Tātad: mīloša gudrība; gudrībasmīlestība; mīlestībasgudrība.
Filosofija ir galēji vispārināts dabisko, sociālo, garīgo un dievišķo procesu skaidrojums. Tā ir izvērsta, kur parasti sistemātiskā veidā tiek sniegta atbilde uz filosofijas pamatjautājumu. Filosofija ir nozīmīga pasaules uzskata sastāvdaļa, viena no sabiedriskās apziņas formām. Ikdienas līmenī filosofēšana raksturīga jebkuram cilvēkam, jo katram no mums piemīt spēja vispārināt. Zinātniskā filosofija savu augstāko izpausmi ir atradusi vācu klasiskajā filosofijā, kas savā saturā iekļauj nevis metafiziku, bet gan dialektiku un saturisko loģiku, tālākajā attīstības gaitā tiecoties uz dievišķo gudrību. Filosofija nav viendabīgs garīgs veidojums. Tai bagātinoties, ir izveidojušās vairākas relatīvi patstāvīgas filosofijas nozares:
1.Ontoloģija – būt /mācība par esamību/;
2.Gnozeoloģija – gnosis-zināšanas /mācība par izzināšanu/;
3.Antropoloģija – antroposs-cilvēks /mācība par cilvēku/;
4.Socioloģija – sociologie-kopība; apvienība /mācība par sabiedrību/;
5.Aksioloģija –axia-vērtība /mācība par vērtībām/.
Filosofija saistāma ar zinātni, bet zinātne balstās uz faktiem (filosofija – nē).
Filosofija–cilvēku esamība pasaulē. Bieži kā sinonīmu vārdam filosofija lieto – metafizika (aiz dabas esošs).
Viens no nozīmīgākajiem 20.gs. vācu filosofiem Martins Heidegers atzīst, ka daži domātāji uz jautājumu par filosofiju mēdz atbildēt ļoti vienkārši: tā ir prāta nodarbe.
Tikai Rietumu kultūra savā dziļākajā būtībā ir filozofiska. Sengrieķu filosofija māca domāt par esamību un būtību. Sengrieķu filosofijā svarīgākais jēdziens ir logoss. Ja filosofija ir gudrības mīlestība, tad mīlēt gudrību nozīmē runāt tā, kā runā logoss. Filosofam ir jāieklausās, ko runā esamība, nevis akli jāuzticas tradīcijām.
Filosofija ir doma par domu, bet domu nevar tvert tādā pašā veidā kā lietas apkārtējā pasaulē. Filosofija necenšas vispārināt faktus, bet gan pastāv kā domāšanas akts, notikums, pārdzīvojums.
Paša arhaiskā cilvēka skatījumā viņa apziņas radītie tēli nav iztēles produkts, bet gan būtnes, kas mīt viņam līdzās, viņš rēķinās ar to reālo eksistenci. Mīts dzīvo cilvēkā, tāpat kā cilvēks dzīvo mītā. Tieši tādēļ mīts nav tikai apziņas realitāte, bet gan eksistenciāla realitāte – pasaule, kurā cilvēks mīt.
Laika gaitā, pārvarot mitoloģiskās apziņas ietvarus, veidojas domāšanas formas, kuru pamatelements ir jēdziens, un pasaules izziņa, kas pirmām kārtām realizējas kā darbība ar jēdzieniem. Jēdzieniskās domāšanas veidošanos mēdz raksturot kā ceļu no mīta uz logosu. Ejot šo ceļu, top Rietumu filosofija. Arī Austrumu „gudrības meklējumi” izaug no mīta, apliecinot atšķirīgas pasaules redzējuma un izpratnes formas. Daudzu gadsimtu gaitā garīgo un materiālo procesu mijiedarbībā krājušies priekšstati par dzīves ritiem. Šo garīgo mantojumu ar attiecīgajam vēstures periodam raksturīgu kultūras tradīciju starpniecību apguva katra jauna paaudze, reizē bagātinot jau uzkrāto pieredzi. Atbildes uz pasaules mīklām, uz mūžīgajiem tautu pieredzē krājušās kopš senseniem laikiem. Tās bagātinājusi domāšana un –jo sevišķi – iztēle un izkopusi daiļrade. Bagātu un krāšņu izpausmi minētās parādības un procesi raduši sākotnējā un savulaik svarīgākajā garīgās kultūras struktūrā – mitoloģijā. Mitoloģiskās domāšanas elementi sastopami arī jaunāko laiku kultūrā.
**Filosofijas (kā pašizpausmes veida) izpēte saistāma ar kultūru. Kultūra kā cilvēcības forma un eksistences veids caurstrāvo jebkuru esamības jomu.
Visai cilvēciskajai esamībai piemīt universāla īpašība – tā pastāv simbolisku formu veidā. Jebkura lieta, parādība, ar kuru saskaras cilvēks, piesātinās ar jēgu, gūst savu īpašo nozīmi un cilvēcības formu pastāvošās jēgas kontekstā. Jēga iekļauj katru lietu un parādību konkrētās kultūras horizontā. …
