XIX-XX gs. filozofijā un sociālajās zinātnēs parādījās dažādi naturālistiski reliģijas izskaidrojumi, t.i., izskaidrojumi, kas balstās naturālisma (materiālisma) ontoloģijā un tātad uzskata teistiskās reliģijas par maldiem. Balstoties uz šo pārliecību, reliģiskās ticības pastāvēšana tiek izskaidrota ar kādiem psiholoģiskiem vai sociāliem faktoriem. Piemēram, vācu filozofs Ludvigs Feierbahs (1804-1872) darbā „Kristietības būtība” rakstīja, ka ideja par Dievu ir paša cilvēka vēlmju un ilgu projekcija, kas maldīgi padarīta par reāli eksistējošu objektu; patiesībā nevis Dievs ir radījis cilvēku, bet cilvēks – Dievu. Cits XIX gs. filozofs – Kārlis Markss (1818-1883) – reliģiju uzskatīja par „opiju tautai”, kas ekonomiskās un sociālās atsvešinātības apstākļos mierina, solot labāku dzīvi pēc nāves. Izzūdot ekonomiskai ekspluatācijai, izzudīšot arī reliģija. XX gs. pirmajā pusē psihologs Zigmunds Freids (1856-1939) reliģiju uzskatīja par ilūziju un izskaidroja tās pastāvēšanu kā cilvēkam raksturīgu neirozi; saskaņā ar Freida pieeju ideja par Dievu ir izskaidrojama psiholoģiski kā no bērnības saglabājies idealizēta tēva tēls, kas sniedz atbalstu un drošības sajūtu.
Secinājumi
Veidojot šo darbu, domāju kāpēc ir radusies filosofija. Tas varbūt ir noticis tāpēc, ka tiklīdz cilvēki sāka daudzmaz loģiski domāt, viņiem radās dažādi jautājumi. Cik daudz bija jautājumu, noteikti tik pat daudz un dažādi bija arī atbilžu varianti. Un attiecīgi arī uz šo jauno atbilžu pamata veidojās jauni jautājumi. Mūsdienās laikam šī autājumu uzdošana ir mazinājusies, jo pārsvarā uz visām dabas parādībām jau ir atbildējusi zinātne, jautājumi paliek pārāk grūti, kā piemēram, kas bija pirms lielā sprādziena? Varbūt pat sanāk, ka zinātne zināmā mērā ir apslāpējusi filosofijas lomu cilvēku dzīvē, kaut gan jautājumu ir pietiekami daudz.
…