1. biļete
1. jautājums(filozofijas virzieni, to klasifikācija) – Filozofijas vēsturē pastāv dažādas versijas par to kā klasificēt filozofiskos virzienus. Viena no būtiskākajām pazīmēm ir filozofisko koncepciju piederība noteiktam kultūras laikmetam, vērtību sistēmām. Šādā aspektā visu REiropas filozofiju iedala vairākos periodos: Antīkā filozofija, Viduslaiku filozofija, renesanses laikmeta filozofija, Jaunlaiku filozofija, Vācu klasiskā filozofija. Filozofiskās domāšanas ievirzes atšķiras arī globālā mērogā. To raksturo R un A kultūru atšķirības – Senās Indijas un Ķīnas filozofijas. Mēdz runāt arī par atsevišķu tautu filozofijām, piem., vācu filozofija, franču filozofija, latviešu filozofija. Eiropas filozofijas vēsturē iezīmējas būtiskas atšķirības starp klasisko un postklasisko jeb mūsdienu filozofiju. Klasisko filozofiju raksturo pievēršanās prāta analīzei un izziņas procesam, pašapziņai, sistēmu radīšanai, absolūtam. Lūzums Eiropas filozofiskajā domā iezīmējās 19. gs. beigās, kad filozofijā ienāk Frīdrihs Nīče. Rodas virzieni, kas pārstāv postlasisko domāšanas veidu, tai skaitā, vēlīnā Feminoloģija, Eksistenciālisms, Hermeneitika. Postklas. filozofija aplūko dzīvi, pārdzīvojumu, eksistences pieredzi, tai raksturīga pievēršanās vispārīgajam, ko izsaka subjektīvi individuālais cilvēciskajai pasaulei, relatīvismam. Cilvēks ar savām prāta kvalitātēm netiek pretnostatīts pasaulei, bet tiek aplūkots kā pasaulē esošs. Bieži vien filosfijas vēsturē cenšas saskatīt tikai 2 virzienus – Materiālismu un Ideālismu. Materiālisms – uzskata tādas koncepcijas, kas ir pārliecinātas par to, ka izzinošo apziņu nosaka daba un sociālā realitāte. Ideālisms – virziens, kas aktīvo radošo lomu pasaulē piedēvē garīgam pirmsākumam.…
