22. Filozofijas specifika un attiecības ar zinātni un reliģiju.
Filozofija- cilvēka tiekšanās pēc pilnīgas saprašanas. Filozofija ir zinātne par Vērtību Dabu. Šajā zinātnē ir stingru likumu mainīgo korelāciju atklājumi un prāta eksperimenti - esošu konstrukciju izpēte un jaunu iespēju apgūšana, kas arī vienmēr ir stingras, kaut dažreiz īslaicīgas konstrukcijas. Tāpēc filozofija ir kategoriska un nepieļauj varbūtības formas izteiksmē. Filosofs runā tikai par to, par ko ir pārliecināts, meklējumus un šaubas izgaisinot savā apziņā, jo filozofija ir skaidrības un stabilitātes ienešana mulsuma un neziņas satrauktajā pasaulē. Ir skaidri zināms -filozofija- prāta attīstība un miesīgo baudu kultivēšana nav savienojamas un viena otrai traucē, tāpēc dažādās apkārtējās vides sniegtās iespējās apziņai (kā videi) ir dažādas iespējas attīstīt savas struktūras elementus un kāda elementa attīstība nomāc citu tās elementu aktivitāti rai pārorganizē tos līdz mūsdienu apziņas stāvokļiem nepazīstamiem. Ja Platons ir tikai viedoklis, bet ne Patiesība (nesaprasta), tad Platona nav, nav Patiesības un nav arī viedokļu, kuri paši par sevi atrauti no Cilvēka an bez viņa ziņas neveidojas un neizplatās, jo nav jau arī pašu diplomēto filozofu, jo tad šī filozofija ir tas, kas ;ā ir - tikai vārdu spēle bez iekšēja domas satura, tikai prāta spekulācijas, tikai savas un citu cilvēku apziņas struktūras dezorganizēšana un sabiedrības kultūras līmeņa pazemināšana, jo Kultūra ir tāda cilvēka iekšējā organizētība, kas sasaucas ar Kosmosa organizētības principiem. Mūsdienu filozofija neņem vērā to filosofiju, curas likumīgajā dzīves telpā tā tagad mitinās, proti - Druīdu kultūru un tās Mitraisma formas, kuras jasniegumus sev pilnīgi plaģiātiski piedēvē tā dēvētā Kristīgā pasaule, kaut gan tieši Druīdu filozofija ir tā brma kura slīpējusi un savu kulmināciju sasniegusi baltā cilvēka domāšanas struktūra un vienīgā var lodrošināt tam nepieciešamo attīstību un dzīves kvalitāti. comforts pārsniedz objektīvi nepieciešamo šim organismam r cits). Zinātnes filozofija - zinātnes funkcionēšan, attīstība. Zinātne - grib taustīt lietas, balstās uz prātu. Zinātne dzimst no filozofijas. Filozofija piešķit zinātnei netadolisko pamatu. Mūsdienu zinātne, uzskatot sevi par objektīvu patiesībā ir pilnīgi subjektīva, tā vienkāršā emesla dēļ, ka visi tās rīcībā esošie līdzekļi un metodes ir tikai un vienīgi cilvēka piecu jutekļu "pagarinājumi" in paši pētījumu virzieni izriet tikai no šo jutekļu iezīmētiem eksistences laukiem, savu jutekļu dabai ieatbilstošo eksistences daļu pasludinot par neesošu vai neizzināmu. Zinātnes zināšanas ir laicīgas jeb ātri īovecojošas. Jāpiebilst, ka zinātne ātri attīstās. Filozofijas zin. nav pakļautas novecošanai.Reliģija balstās uz jau zināmu spriedumu (patiesību), tā balstās uz ticību! Starp filozofiju un reliģiju «stāv teoloģija. Filozofija neapkalpo reliģiju- tā pati rada reliģijas tur, kur tas ir nepieciešams kā Māte Zeme lod dzīvību sēklām, kas gulējušas bez redzamām dzīvības pazīmēm gadiem ilgi tad, kad tam pienāk īstais )ridis. Katra reliģija ir kādas Filosofijas sabiedriska, sociāla parādība. Tādēļ reliģija sevī nes savas radītājas jalveno iezīmi- tieksmi virzībai uz Radošajām Sākotnēm- tieksmi tuvoties Dievišķajam- tieksmi apvienoties adījumam ar savu Radītāju- pazudušā dēla alkas pēc Tēva Mājām, tāpēc visas reliģijas savās īstenotajās vai ieīstenotajās tieksmēs norāda uz Dievišķo kā pūliņu vērtu darbības virzienu, norāda uz sevis pilnveidošanu, uz ivolūcijas veicināšanu savā apziņā. Tā vienmēr ir atsacīšanās no iegūtā vēl neiegūtā vārdā. Aiziešana no esildītās vietas vēl neizpētītā laukā un tur jaunas pilsētas celtniecība, lai atstātu to tad, kad tā būs gatava, lai stenotu vēl grandiozākus plānus. Tas ir Cilvēciskais Izziņas Ceļš, kas prasa aizvien jaunu spēku ieguldīšanu, itdevi, sasprindzinājuma kāpinājumu un visu spēju galēju treniņu, kas vienīgais dod jaunus sasniegumus imalkāka līdzsvara, miera starp parādībām un procesiem apziņā apgūšanā un tuvībai ar Dievišķo, kur norimst /isi pretmeti- Radošā Esības Gudrība ir Viena Visiem un Visam, Visā. Ja filozofija pilnībā pievēršas Dievišķajam Cilvēkā- viņa augstākajam Ego- Individualitātei un Saprātam, tad filozofiju nodarbina laicīgā jersonība ar tās psihiskajām nepilnībām un konfliktiem- attīstības procesā jau apzināto trūkumu telpā, kur tā, īdzīgi Freidam, rada savus murgainos psihes uzbūves un darbības modeļus, kuriem nav nekā kopīga ar stenību.
…
