Vārds „filosofija” ir sengrieķu cilmes, kas nozīmē „mīlestība uz zināšanām jeb gudrību” (filia – mīlestība, sofia – gudrība, mīlestība uz gudrību). Vienu no filosofijas pamatprincipiem ir izteicis Sokrats: „Es zinu, ka neko nezinu” – tas ir pamats, lai domāšana virzītos uz priekšu un nepaliktu apšaubāmu atziņu gūstā.
Filosofija sākas ar jautājumiem, nevis ar atbildēm uz tiem. Filosofija pastāv kā dialogs. Pagātnes klasiķu teksti ir jāapgūst domājot par tiem, piekrītot vai nepiekrītot tiem. Filosofija nodarbojas ar jautājumiem par esamību un neesamību. Filosofija ir doma par domu, bet domu nav iespējams tvert tādā pašā veidā kā pārējās lietas šai pasaulē. Filosofija necenšas vispārināt faktus, bet pastāv kā domāšanas akts, notikums vai pārdzīvojums. Savā ziņā tā ir kā māksla. Filosofiju nevar iemācīties tāpat kā citus mācību priekšmetus – tas ir dziļi intīms, personisks process, filosofiju iemācīties ir patiesi jāvēlas. Lai pašam izkristalizētos savs viedoklis filosofiskos jautājumos, ir jāmācās no tiem, kas šinī zinātnē sasnieguši visvairāk, tai skaitā jāmācās klasiķus. Filosofijā nevajag baidīties no nesaprašanas, atzīties tajā, jo tieši no nesapratnes rodas jautājumi un ar nesapratni sākas patstāvīga domāšana.
Sokrats ir teicis: „Es zinu, ka nezinu, bet citi nezina pat to”. Domās apsverot, ko Sokrats ir gribējis pateikt, mēs jau esam sākuši filosofiski domāt.
Gudrībai ir ļoti augsti kritēriji, tā praktiski nav sasniedzama, tomēr filosofija ir ceļš uz to. Šis ceļš ir gudrības mīlestība – filosofija. Filosofijas iedziļināšanās nezināmajā ir neizsmeļama un ceļš uz gudrību ir mūžīgs, kamēr vien pastāv cilvēce un kultūra.…
