Agnosticisms – [gr. a (nolieguma partikula) + gnōsis zināšana] – ideālistiska filozofiska mācība, kas noliedz iespēju izzināt objektīvo pasauli; tās galvenie pārstāvji – Jums, Kants, Konts, Spensers. “Agnostiķis saka: es nezinu, vai ir objektīva realitāte, ko attēlo, atspulgo mūsu sajūtas, es paziņoju, ka to zināt nav iespējams...Patiesībā nav nekā tāda, kas būtu vairāk ticams un labāk pierādīts ar visu cilvēces pieredzi un praksi kā objektīvā realitāte – materiālā īstenība, ko atspoguļo mūsu sajūtas. Materiālās lietas ne vien pastāv, bet ir arī objektīvi izzināmas; neizzināmu lietu nav, bet ir gan lietas, kas zinātnes attīstības attiecīgajā vēsturiskajā pakāpē vēl nav izzinātas.
Aksioloģija – [gr. axia – vērtība] – filosofiskā mācība par vērtībām. Radās 19.gs.beigās un strauji attīstās 20.gs.Pamatjautājumi ir: kā kaut kas top par vērtību?Kas ir vērtība?Vai intereses un normas nosaka vērtības vai otrādi?Vai vērtības ir atkarīgas no vērtējuma un vērtētāja?Vai vērtības ir mūžīgas vai laiciskas?Vai pastāv vērtību hierarhijas?Uz šiem jautājumiem nav viennozīmīgu atbilžu, jo pastāv atšķirīgi uzskati par vērtību iedabu. F.Nīče aizsāk subjektīvisma virzienu aksioloģijā. Viņš atzīst, ka vērtības rodas vērtējumā, tās ir atkarīgas no vērtētāja, ir laiciskas, mainīgas. M.Šēlers ievērojamākais aksiologs 20.gs.filosofijā. Viņš izstrādā fenomenoloģisko aksioloģiju. Nevis normas un intereses nosaka vērtības, bet gan otrādi. Vērtību hierarhijas pamatā jāatrodas vitālajām – dzīves vērtībām, bet pašā augšā – svētuma vērtībām.
Antinomija – [gr. Antinomia – pretruna likumā] – divu pretrunīgu, bet vienlīdz pamatotu spriedumu rašanās prātojuma gaitā. A. jēdziens radies antīkajā pasaulē (Platons, Aristotelis), sengrieķu filozofijā A. nozīmē biežāk lietoja terminu “aporija” (piem., Zenons no Elejas savās aporijās izteicis pretrunas spriedumos par kustību un daudzējādību); tai laikā formulētas arī dažas A., ko tagad pieskaita pie semantiskām A.(“Melis”). Kants izmantoja A.jēdzienu, mēģinādams pamatot savas filozofijas pamattēzi, pēc kuras prāts nespēj pārkāpt jutekliskas pieredzes robežas un izzināt “lietas par sevi”. Pēc Kanta mācības, tādu mēģinājumu rezultātā prāts nonāk pretrunās, jo rodas iespēja pamatot kā apgalvojumu (tēzi), tā arī noliegumu (antitēzi). Hēgelis apgalvo, ka A. t.i., pretrunas, pastāv “visos dažāda veida priekšmetos, visos priekšstatos, jēdzienos un idejās”. A. parasti iedala loģikas A. un semantiskajās A. (semantiskās antinomijas, Paradoksi (loģikas un kopas teorijas). …
