Četras raksturīgākās pieejas cilvēka izpratnei:
1.Antropocentriskā
2.Teocentriskā
3.Natūrcentriskā
4.Sociocentriskā
Cilvēks ir augstākais zīdītājs, taču tam piemīt abstraktā domāšana. Cilvēks kā augstākā vērtība. Aristotelis teicis, ka “Cilvēks ir politisks dzīvnieks”. Bioloģiskās evolūcijas kulminācija – iegūtais garīgums.
Antropocentriskā pieeja pasludina cilvēku par augstāko radījumu pasaulē. Tomēr šai pieejai ir viens mīnus – tā aizmirst, ka cilvēks ir brīnišķīgs it visā, arī tajā, ka viņš ir mirstīgs. Antropocentriskā pieejā saprot, ka cilvēka vērtību nosaka dzīve un nāve. Nāve ir tā, kas piešķir dzīvei jēgu. Varde nevar izjust bezjēdzīgas nekā nedarīšanas tīksmi. Cilvēks apzinās sev doto dzīves laiku, un tas nosaka viņa dzīves jēgu. Sīzifs – eksistenciālisma simbols. Indivīdam ir vislielākā vērtība, kura ir nevis cilvēkā, bet personībā. Svarīga ir individualitāte. Jēga var būt it visā. Tomēr jēga var būt šķietama. Dzīvei jābūt jēgpilnai no individualitātes viedokļa. Antropocentrisms ir tolerants. Nedrīkst kaut vismazākajā mērā izpaust netoleranci. Tomēr šāda pieeja neļauj pienācīgi saskatīt trūkumus. Cilvēks, no antropoloģijas viedokļa, ir visu lietu mērs. Jautājums: ja atbrauc marsietis – likt viņu uz šķīvja vai sēdināt blakus? Cilvēks nopamato sev tiesības citus uztvert kā mazāk vērtīgus. Kā pašpasludināta vērtība viņš neuzskata citādību par vērtību. Jautājums: kāpēc cilvēki tā “iepakojušies”, respektīvi, apģērbti? Kādēļ nestaigāt kailam, ja ir silts? Viss citādais ir anomālija. Zivs skatījums uz cilvēku. Kaķa skatījums. Zirga refleksijas par cilvēku. Vai cilvēku tas vispār interesē? Antropocentriskās pieejas trūkums ir tas, ka cilvēks neskata sevi kopsakarā ar citām dzīvām radībām. No Visuma viedokļa cilvēks ir sīks puteklītis, niecība. Mēs nākam no nekurienes un aizejam uz nekurieni.
Natūrcentrisms. Mēs nevaram sevi atraut no pasaules. No zivs viedokļa iznāk, ka zivs vienīgā zina, kā dzīvot. Tāpat cilvēks iedomājas, ka zina visu.
Pretstats antropocentriskajai pieejai ir teocentriskā pieeja. Cilvēks nevar zināt savu patieso būtību. Tā atklājas ceļā uz Dievu. Mēs vēl sevi nepazīstam. Vai es varētu kādu nogalināt? Kā lai to uzzina neizmēģinot? Kā sadzīvot ar sekām… ? Teocentriskai pieejai ir jēga, jo mūsu patiesā būtība atklājas tikai pēc nāves. Būtība ir pašapmāns. Es visu laiku domāju, ka es esmu kas cits. Ir grūti atzīt un pieņemt, ka neviens neko nezaudēs, ja es vairs nebūšu šeit. Cilvēkam ir jāviļas sevī, lai atklātu, kas viņš ir. “Es neesmu tas, kas esmu, un esmu tas, kas neesmu.” Cik lielā mērā var izzināt pats sevi? Nav iespējams būt televizoram un skatītājam vienlaicīgi. Teocentriskā pieeja nosaka, kas ir cilvēks. Lielo kardinālo pārmaiņu priekšā cilvēks nespēlē lomas. Teocentriskā pieeja apgalvo, ka nāves, mīlestības un Dieva priekšā mēs visi esam vienādi. Dievs – kaut kas augstāks par cilvēku, ārpus tā. Nāve nezina, ka cilvēks ir turīgs, un ar to nevar tirgoties. Pateicoties teocentriskāi pieejai, radās teorija, ka cilvēks ir transcendentāls. Makss Šēlers ir teicis, ka cilvēks var iziet ārpus taustāmās realitātes robežām. Viņš rada sevi, izejot ārpus šīs realitātes, paskatoties uz sevi no cita aspekta. Daba ir iedzimta. Būtība ir iegūta. Iedzimst genotips, fenotips un temperaments. Bet savu būtību cilvēks meklē un atrod pats. Pēc dabas esmu cilvēks, pēc būtības – varde! Vai koks. Cilvēks ir duāls savā būtībā. Ar savām pretrunām mēs eksponējam sevi pasaulei. Duālisms parādās pretstatos – miesiskais – dvēseliskais u.c. Cilvēks ir divējības iemiesojums, būtne, kurai pašas eksistence ir pamatproblēma. Jebkurš cilvēks ir praktizējis kaut vienu no septiņiem nāves grēkiem – skopums, skaudība, slinkums, rijība, iekāre utt. Teocentrisms skata cilvēku tā divējībā. Tomēr tas reizēm aizmirst, ka cilvēkam pieder izvēles brīvība.
Natūrcentriskā pieeja cilvēku apskata kā organiskās pasaules sastāvdaļu. Cilvēks ir dabas daļa, kura nevar ignorēt savu organisko izcelsmi. Var neēst mēnesi, ne vairāk. Natūrcentrisms atgādina, ka cilvēks, ignorējot dabu, ignorē savu būtību. Zigmunds Freids uzskata, ka cilvēks nav nekas vairāk kā neapzinātā iemiesojums. Natūrcentrismam raksturīga zināma vienpusība. Tas ignorē kultūrvides ietekmi uz cilvēku.
Sociocentriskā pieeja. Šī pieeja veidojas kā pretreakcija natūrcentrismam. Cilvēks veidojas tāds, kāda ir apkārtējā vide. Cilvēks ir matrica, kas iemieso apkārtējo vidi. Stimuls => reakcija. Darbība => sekas. Sociocentriskā pieeja pārvar trīs iepriekšējo pieeju vienpusību. Kultūra ir tas specifiskais, kas raksturo cilvēku. Cilvēks ir radījis pats sevi un kultūru. Viņš ir kopsakarību attīstības produkts. Cilvēks atrodas nepārtrauktā attīstības procesā. “Cilvēks nekad nav viss tas, kas viņš varētu būt.” Viņā ir neattīstījusies potence. Tikai pirms nāves atklāj savu būtību. Nevar apgalvot, ka vienmēr tā notiek; antropoloģijā nav “visi” un “vienmēr”. Ja cilvēks ir pie apziņas, viņš apzinās nāves tuvošanos. Tas ir sekunžu jautājums. Trīs minūtes smadzenes mirst, trīs līdz astoņas minūtes. Tie ķīmiskie procesi, kas notiek smadzenēs, ļauj mums domāt. Psihiski vesels cilvēks domā bez domāšanas kļūdām. Psihiski slimais nekad neapzinās to, ka viņš ir psihiski slims. Viņam vienkārši trūkst paškritikas.…
