Viena no filozofijas nozīmīgākajām īpatnībām ir tā, ka pagātne vienmēr ir klātesoša. Filosofija ir veids, kā iekļauties mūžīgajā tagadnē. Pagātnes domātāji mūs uzrunā tā, it kā paši būtu mums līdzās. Tomēr viņu valoda un stils bieži ir nesaprotami. Bet tas ir pats galvenais, atzīt, ka kaut kas ir nesaprotams. Jo filosofija dzīvo starp gara tumsību un gudrību. Filosofam ir dota nevis pati gudrība, bet ceļš uz to. Šis ceļš ir gudrības mīlestība > philo – mīlestība, sofija – gudrība. Gudrības mīlestība liek allaž meklēt nezināmo. Nevis iegūtās zināšanas ir tas, ar ko sākas filozofija, bet gan mēģinājums iedziļināties nezināmajā. Filosofija ir ceļā no nezināšanas uz apskaidrību, un šim ceļam nepienāks gals, kamēr vien pastāv cilvēce un kultūra.
Filosofija sākas ar jautājumiem, nevis ar atbildēm. Jautājumi ir svarīgāki par atbildēm. Uzdot jautājumu nozīmē lauzties ārā no nezināšanas un sākt domāt un saprast, par ko tiek jautāts. Filosofam pasaule vienmēr ir kaut kas neparasts, mīklains un noslēpumains. Filosofs nekad nav gatavs pierast pie pasaules. Ļoti svarīga ir spēja brīnīties.
Filosofija ir domāšanas veids, kas radās Grieķijā aptuveni 600 gadus p.m.ē. Pirms tam atbildes uz dažādiem jautājumiem deva dažādas reliģijas. Šādi reliģiski skaidrojumi pārgāja no paaudzes paaudzē kā mīti. Tajā laikā pastāvēja mītiskā pasaules aina jeb mītiskā domāšana. Mīts ir stāsts par dieviem, kas tiecas izskaidrot, kāpēc pasaule ir tāda, kāda tā ir. Mīts piedāvā konkrētu atbildi, bet filozofija sākas ar jautājumu. Filosofijā ir tendence atteikties no tēlu pasaules, kura ir ļoti rūpīgi izstrādāta mītā. Bet būtībā mīts skar tās pašas problēmas, ko filozofijas problemātikas jautājumi. Cilvēka apziņas attīstībā ļoti svarīga ir šī mītiskā domāšana.…
