Teorētiskais pamatojums:
Eksistē izveidoti svārstību modeļi, piemēram, matemātiskais svārsts, atsperes svārsts. Šos un jebkuras citas formas ķermeņus vispārīgi var nodefinēt par fizikālajiem svārstiem. Par fizikālajiem svārstiem parasti sauc nestandarta formas ķermeņus, kuriem svārstību īpašības atšķiras atkarībā no svārstību ass atrašanās vietas, bet matemātiskajam svārstam un atsperes svārstam jau iepriekš var paredzēt svārstību kustību.
Mainot piekāršanas punkta attālumu no svārsta masas centra, nosaka svārsta periodu T katram attālumam d. T= t/n , kur t – svārstību ilgums, bet n – pilnu periodu skaits.
Izdarot pieņēmumu, ka matemātiskā un fizikālā svārsta svārstību periodi ir vienādi, no izteiksmēm un , kur m–svārsta masa un I – svārsta inerces moments, iegūst, ka . Tā kā pēc Šteinera teorēmas I=I0+m*d2, tad . Atrisinot šo kvadrātvienādojumu, iegūst divus derīgus atrisinājumus jeb divas d vērtības, kas nozīmē to, ka eksistē divi attālumi no svārsta masas centra, kur svārstību periodi ir vienādi. Šos attālumus var nolasīt, ja ir iegūta atkarība T=T(d). Zinot šādus divus attālumus, ir iespējams noteikt brīvas krišanas paātrinājumu , kā arī inerces momentu katrā no šiem punktiem : un .
Šteinera teorēmu var pārbaudīt no iegūtajiem inerces momentiem. Ja vismaz diviem svārstību periodiem ir vienāds, tad var uzskatīt, ka ir pierādīta Šteinera teorēma.[1]
…
