Freidistu un neofreidistu teoriju salīdzinājums

Kopsavilkums
Darba mērķis ir salīdzināt un izanalizēt freidistu un neofreidistu - Z. Freida, K. G. Junga, A. Adlera, Ē. Ēriksona un K. Horni teorijas par viņu uzskatiem attiecībā uz personības individualizācijas veidojošiem faktoriem.

Freids ir klasiskās psihoanalīzes pamatlicējs, kā arī lielu uzmanību velta histēriju slimniekiem un hipnozes metodēm. Viņš saprata, ka neirotiskos simptomus var izskaidrot ar iekšējo konfliktu palīdzību.
Personības veidošanos Freids saista ar ID, EGO, SUPEREGO un LIBIDO. Freids par galveno uzdevumu savā praksē izvirzīja stiprināt EGO, jo biežāk virsroku gūst SUPEREGO, jo vairāk cilvēks tuvojas neirozei. Un jo vairāk varas iegūst EGO un SUPEREGO to zaudē, jo brīvāks un veselāks cilvēks jūtas. Daba cilvēkam ir izveidojusi aizsargmehānismus, kuri remdē ID tieksmes un pasargā no iekšējām traumām.
Uzskatu, ka personības veidojošos faktorus daudz nosaka tas, kā vecāki izturas pret savām atvasēm, tieši bērnībā un, protams, pusaudžu vecumā, kad bērns kļūst par daļu no pieaugušo pasaules. EGO bailes no stingrā SUPEREGO un pati pirmā EGO kapitulācija vienmēr notiek ārējās ietekmes vadīti, parasti jau agrā bērnībā – vecāku autoritātes priekšā, jo varas samēri šeit ir pārāk nevienādi. Vecāku autoritāte panāk paklausīšanu, draudot ar sodiem, izpildot tos, tādā veidā pakāpeniski radot SUPEREGO pašā bērnā. Te nekādā gadījumā netiek noliegts fakts, ka vecāki ieprogrammē arī daudz nepieciešamas informācijas.

Jungs ir Freida līdzgaitnieks. Visu savu dzīvi velta cilvēku problēmu risinājumiem. Tāpat kā Freids raksta arī psihoanalīzi, tikai citā interpretācijā. Lielu nozīmi velta neapzinātajam.
Viņš raksta, ka personības veidojošos faktorus ietekmē tas, ko cilvēks ir pārdzīvojis savas dzīves laikā. Personības struktūra veidojas pēc arhetipiem, kas ir:
„es” jeb Freida „EGO” – uzver to, ko prasa reālā sociālā vide un ko jūtam iekšēji. EGO apspiež arī ID tieksmes.
…