Biotehnoloģija ir tehniski attīstīta un ātri augoša nozare, kuru šobrīd pārvalda atbilstoši Eiropas kopienas piesardzības principiem. Kaut arī drošība ir galvenais kopienas likumdošanas elements, ļoti svarīgi ir panākt, lai noteikumi bez nepieciešamības nekavētu tehnoloģisko jauninājumu attīstību. Biotehnoloģija vēl nav sasniegusi attīstības robežas un ātrumu. Turklāt šī jaunā tehnoloģija, izmantojot to rūpniecībā un lauksaimniecībā, palīdzēs saglabāt Eiropas konkurētspēju pasaules tirgū un dos lielu ieguldījumu ekonomikas izaugsmē” No Eiropas kopienas komisijas paskaidrojošā memoranda, 1998
Biotehnoloģijai ir ilga priekšvēsture, ko veido ceļš no pirmās lauku apstrādāšanas, augu audzēšanas ar tehnisku līdzekļu palīdzību līdz pat siera un alus darināšanai.
Biotehnoloģija ir dzīvu organismu izmantošana pārtikas, medikamentu vai citas produkcijas rūpnieciskā ražošanā. Tādas nozares kā alus darīšana un maizes cepšana jau sen balstījušās uz rauga mikroorganismu izmantošanu raudzēšanā, bet pienrūpniecībā dažādas baktērijas un sēnītes izmanto, lai pienu pārvērstu sierā vai jogurtā. Lielākajā daļā no biotehnoloģiskās darbības virzieniem izšķirīga nozīme ir fermentiem – vai nu no šūnām iegūtiem, vai mākslīgi radītiem.
No jaunākajām iespējām, ko pavērusi zinātnes attīstība, jāmin gēnu inženierija. Piemēram, insulīna un citu medikamentu ražošanā jau izmanto vienšūnas organismus ar pārveidotu DNS.
Jāpiezīmē, ka mūsdienās par “augstām” tehnoloģijām uzskata atomenerģiju, mikroelektroniku un gēnu tehnoloģiju, turklāt pēdējā ir īpaši moderna.
Līdz šim gēnu tehnoloģijas metodes lietoja galvenokārt attiecībā pret mikroorganismiem, kā arī eksperimentos, kuros tika audzēti augi un dzīvnieki. Šodien tiek īstenota arī somatiskā gēnu terapija – mēģinājumi aizvietot slimos gēnus ar veselajiem – līdz ar to iespējama tās lietošana attiecībā pret cilvēku. Zinātni ietekmē tas, ka publiskajās diskusijās tieši šajā aspektā tiek runāts par mākslīgu cilvēku, kas iedveš šausmas.
Lielākā daļa biotehnoloģijas problēmu attiecas uz cilvēku veselību, un tas paredz tālejošas sekas kultūrā.
Kādā pasaulē un ar kādu tehnoloģiju mēs gribam dzīvot? Vai jaunās bioloģiskās substances nebūs bīstamas videi? Jāteic, ka viena no centrālajām ir t.s. atbrīvošanas problemātika, t.i., izplānotās un ģenētiski izmainītās substances nokļūšana ārpus laboratorijas sienām. Īpaši tas svarīgi augu valstī, kur “normālas” ekosistēmas negaidīta ietekme var novest pie bīstamām sekām. Diskusijā par biotehnoloģiju nepiedalās neviens, kas strādātu pie drošības problēmas un tās normatīvu ievērošanas.
Kas ir gēnu inženierija?
Pēc Mother for Natural Law:
Gēnu inženierija ir lielākais pārtikas produkcijas eksperiments visā pasaules vēsturē. 60-70% pārtikas, ko pārdot veikalos, satur ģenētiski modificētas sastāvdaļas. Ir aprēķināts, ka uz priekšu dažu gadu laikā tirdzniecībā parādīsies 150 jauni modificēti pārtikas produkti.
Ģenētiski modificēti pārtikas produkti satur jaunas pārtikas sastāvdaļas, kas agrāk nekad nav bijušas cilvēka ēdienā. Šīs komponentes nav pilnībā pārbaudītas. Un dažas no tām nav ARĪ MARĶĒTAS.
Vai gēnu inženierija neapdraud jūsu ģimenes veselību? Vai tā ir nekaitīga cilvēcei? Vai tā nenodarīs pāri dabai? Neviens nespēj atbildēt uz šiem jautājumiem.
“Ikvienam cilvēkam ir jāpadomā, vai ģenētiski modificēto pārtiku uztvert kā sērgu vai gluži pretēji – atbalstīt, pērkot to. To, kura pusē nostāties, var izlemt tikai tad, ja ir iegūts pietiekami daudz informācijas par zinātnes iejaukšanos dabas likumos.
Gēnu tehnoloģijas attīstība izraisa daudz dažādu emociju un pretargumentu, Taču ne vienmēr tie ir pamatoti. Liekas, daudzus, it īpaši vides aizsardzības aktīvistus, baida tas, ka nav pārredzamas sekas, ko var izraisīt dabisko robežu pārkāpšana.”
/Ģirts Rožkalns, Edgars Stanga “Modificēta pārtika – GLĀBIŅŠ vai POSTS? Vide un Laiks, 1999/2/(8)/
Terminoloģija
alēles – viena gēna dažādas formas, kas atšķirīgi ietekmē kādu organisma pazīmi. Katram normālam diploidāla organisma gēnam ir 2 alēles, viena no tām saņemta no sievišķā, otra no vīrišķa organisma.
biotehnoloģija – zinātnes un tehnikas nozare, kas pētī un izstrādā metodes dzīvu šūnu un audu audzēšanai un savairošanai, kā arī pētī šo metožu lietošanu dažādu bioloģiski svarīgu vielu (aminoskābju, fermentu, vitamīnu) ražošanai.
biosintēze – organisko savienojumu veidošanās dzīvajā šūnā vai ārpus tās ar fermentu palīdzību.
DNS (dezoksiribonukleīnskābe) - polinukleotīds, kas sastāv no lineāri polimerizētiem, noteiktā secībā sakārtotiem dezoksinukleotīdu atlikumiem un satur ģenētisko informāciju olbaltumvielu un RNS sintēzei. DNS ir visās šūnās, arī daudzos vīrusos. DNS sastāv no 2 komplementārām polinukleotīdu virknēm, kas veido dubultspirāli.
drostalošanās – daudzšūnu organismu olšūnas dalīšanās; to embrionālās attīstības pirmā stadija.
eigēnika – mācība par iedzimtības likumu izmantošanu cilvēka bioloģisko īpašību uzlabošanā. Tās uzdevumos ietilpst cilvēka evolūcijas pētīšana ģenētiskā sloga samazināšanas metožu izstrādāšanā.
eikarioti (Eycaryota) – vienšūnas un daudzšūnu organismi, kam šūnas saturs diferencēts citoplazmā un ar membrānu norobežotā kodolā. Eikariotu kodola ģenētiskais materiāls atrodas hromosomās.
gametas – dzimumšūnas. Specializētas šūnas, ar kurām notiek organismu dzimumvairošanās. Evolūcijas gaitā izveidojās liela, nekustīga rezerves vielām bagāta sievišķā makrogameta – olšūna un sīka, kustīga vīrišķīgā mikrogameta – spermatozoīds. Sēklaugu mikrogameta ir nekustīga, to sauc par spermiņu.
gēns – iedzimtības vienība, ko kodē DNS molekulas fragments, no kura to sevī pārraksta RNS molekula. Augstākajiem organismiem gēni noteiktā secībā sarindoti hromosomās.
Terminu “gēns” 1909. gadā radījis dāņu ģenētiķis Vilhelms Johansens, ar to apzīmēdams iedzimtības faktoru, kurš ietekmē indivīda īpašības kādā noteiktā aspektā (piemēram, attiecībā uz acu krāsu). Šis faktors dēvēts arī par mendelisko gēnu (austriešu biologa Gregora Mendeļa vārdā).
gēnu inženierija jeb ģenētiskā inženierija – bioķīmiska manipulēšana ar iedzimtības materiālu. Bieži vien tā tādējādi, ka šūnā ievada jaunu DNS, parasti ar kāda vīrusa vai plazmīdas palīdzību. To var darīt gan tīri zinātniskā nolūkā, gan arī lai radītu kādā ziņā praktiski noderīgus augus, dzīvniekus vai baktērijas. Šādus organismus, kuriem ir svešs gēns, sauc par transgēniskiem organismiem.
Gēnu inženierijā praktizē arī gēnu “graizīšanu” un “pāršūšanu”. Tā var ne vien iegūt jaunas atziņas par šūnu darbību un reproducēšanos, bet arī sasniegt dažādus praktiskus mērķus. Piemēram, augiem, kurus audzē pārtikai, šādi var piešķirt spēju piesaistīt slāpekli, kas atrodams dažās baktērijās, un tādējādi mazināt vajadzību pēc dārga mēslojuma. Tāpat vienkāršas baktērijas ar gēnu inženierijas metodēm var pārveidot tā, ka tās sāk producēt retas ārstniecības vielas. Gēnu inženierijas sasniegumi jau pavēruši iespēju ražot cilvēka insulīnu, cilvēka augšanas hormonu un vairākus hormonus, kuri stimulē kaulu smadzeņu veidošanos. Šādā ceļā iegūstamas arī jaunas dzīvnieku šķirnes un tīrās līnijas; piemēram, 1989. gadā Savienotajās valstīs patentēta jauna peļu līnija (Eiropas patentu valde iesniegumu noraidījusi). Gēnu inženierijas ceļā iegūta vakcīna pret kādu lenteni, kas aitām rada cisticerkozi (līdzšinējās vakcīnas lielākoties aizsargā pret baktērijām un vīrusiem). Pastāv risks, ka, vienas baktērijas gēnus pārstādot cita veida baktērijā (bieži izmanto Escherihia coli, kas mīt cilvēka zarnās), var rasties kāds kaitīgs baktēriju celms. Šī iemesla dēļ ievēro stingrus piesardzības noteikumus un jauniegūtajām baktērijām kaut kādā veidā atņem spēju eksistēt ārpus laboratorijas sienām.
Dažkārt zinātnieki ir pārliecināti, ka viņus vada vislabākie nodomi. Piemēram, viņiem liekas, ka uzlabo mūsu ikdienas pārtiku – tomātiem ir ļoti īss augšanas periods, tie nevar paspēt pilnībā nogatavoties, ja iestājas vēss laiks, tajā pat laikā zivis var labi dzīvot aukstā ūdenī – tātad tās ir izturīgas pret aukstuma. Kā rīkoties – lai apvienotu šīs abas īpašības – gēnu, kas nosaka zivju aukstumizturību, pārnes uz tomātiem – tie tagad var augt ilgāku sezonu.
…
