Maskas
Maskas bija kļuvušas par tradīciju vēl Dionīsa kulta pirmsākumos, kad tā bija līdzeklis, lai no savas esības pārtaptu svešā. Maska kalpoja tipizācijai. Šim izrādes elementam pievērsa tikpat lielu nozīmi kā kostīmiem, jo tiem abiem vajadzēja izcelties spilgtajā gaismā, būt labi saredzamiem no lielā attāluma un dot pilnīgu uzskatāmību. Tā kā auditorija bija milzīga, pēc maskām bija arī tīri praktiska nepieciešamība – balss skanēja saprotamāk un skaļāk caur masku.
Maskas izgatavoja vai nu no koka, vai no audekla, kas tika apklāts ar ģipsi. Tās sastāvēja no divām daļām: viena aizsedza seju, otra – pakausi. Maskas novietoja diezgan dziļi uz sejas, lai to smagums nespiestu, apakšā tika likta mīksta drēbe. Sākotnēji sieviešu maskas bija baltā krāsā, vīriešu – melnā.
Teātra uzvedumi bija valstiski svarīgs pasākums, tādēļ arī valsts uzņēmās rūpes par organizatoriskajiem jautājumiem. Izrāžu iestudējumu materiālo pusi nodrošināja kāds no bagātajiem pilsoņiem, viņš rūpējās arī par kostīmu, masku, rekvizītu sagādi utt.
Teātra būtība:
Katra izrāde bija domāta ne tikai kā izklaidējoša rakstura pasākums. Tā bija velte dievam un reizē paredzēja skatītāju katarses izraisīto garīgo attīrīšanos. Katharsis- Aristoteļa jēdziens- tā ir šķīstīšanās pārdzīvojumu rezultātā. Skatītājs pieslēdzas varoņu liktenim, piemēro sev, izdzīvo un caur ciešanām kļūst labāks. Mākslas uzdevums audzināt tautu, padarīt gudrākus, cēlākus, pieslēgt pie metafiziskā, skaistā. Mākslas uzdevums nav rādīt nešķīstību, kas ir dzīvē. Lielākais, skaistākais teātris atradās sanatorijā, kur pie Asklēpija brauca dziedināties. Medicīna Grieķijā- jādziedina dvēsele un tad miesa. Teātra funkcija- dziedināt dvēseli.
…
