Viens no aktuālajām problēmām ir hiperaktivitāte. Tā izpaužas kā fizisks nemiers, kas nav atbilstošs bērna vecuma psihiskajai attīstībai. Hiperaktīvajiem bērniem ir ļoti īss uzmanības noturīguma periods, kas rada neorganizētas uzvedības izpausmes un ietekmē gandrīz visus viņu darbošanās veidus, jo pietrūkst spējas izvirzīt mērķus, paredzēt, saplānot uzvedību. Pārmērīga aktivitāte ir arī cēlonis problēmām mācībās.
Hiperaktīvo bērnu uzvedību varētu raksturot šādi: „ieraudzīja – satvēra – aizskrēja”. [1;4] Hiperaktīvo bērnu problēmas nav saistītas ar intelektuāla rakstura traucējumiem, un bērna darbošanās ir hiperaktivitātes kā ārēji neredzamā traucējuma izpausme, nevis apzināta bērna rīcība.
Hiperaktivitātes pamatā var būt gan bioloģiski, gan psihosociāli cēloņi, kuri bijuši kā noteicēji bērna attīstībā. Kā bioloģiskos cēloņus var minēt neiroloģiska rakstura traucējumus, ģenētiskos faktorus, komplikācijas prenetālajā periodā un dzemdību laikā, traumas un slimības agrīnā bērnībā, kaitīgu vielu, alergēnu un pārtikas ietekmi. [1;5] Kā psihosociālie cēloņi hiperaktīvas uzvedības izpausmēm var būt stresa situāciju pārdzīvojumi, ģimenes harmonisko attiecību iziršana, ilgstoša uzturēšanās speciālās slēgta tipa iestādēs (piemēram, bērnu namos), televīzijas nelabvēlīgā ietekme u. c. Izprotot šos cēloņus un atrodot risinājumu to novēršanai, radīsies iespējas sniegt palīdzību bērniem hiperaktivitātes traucējumu samazināšanā. [1;6]…
