Holēras vēsture

. Pašaizliedzīgi pildot savus pienākumus, no slimniekiem aplipa un aizgāja bojā ārsti Ulrihs Šreibers (1787–1831) Kuldīgā, Gothards Koherts (1788–1831) Rīgā un citi. Tā kā holera bija jauna un agrāk pie mums nezināma kaite, izcēlās milzu satraukums un panika. Pilsētnieki bēga uz laukiem, tā sekmējot sērgas izplatību, savukārt lauciniekiem, atgriežoties no Rīgas mājās, vezumus lika piekraut ar līķiem, jo nebija, kas tos apglabātu. Vietām satiksmi slēdza, saslimušo dzīvokļus dezinficēja ar hlorkaļķiem, slimnieku apģērbu un personiskās lietas sadedzināja. Iznāca pirmā grāmata par holeru latviešu valodā ‘’Kolera jeb Indijas vemmu-vēdera kaite’’, kuru bija sarakstījis Grobiņas mācītājs Kristiāns Frīdrihs Launics (1773–1832) un kurā sniegti vairāki noderīgi padomi, kā no tās izvairīties un kā ārstēt. Gadījās arī kuriozitātes. Nedrīkstēja apkārt staigāt kails, bet ap vēderu bija jānēsā plata vilnas josta. Jelgavas policijmeistars izdeva rīkojumu atļaut līdz tam aizliegto smēķēšanu publiskās vietās, jo to uzskatīja par noderīgu holeras atvairīšanai (lai neizceltos ugunsgrēki, bija jāsmēķē pīpes ar vākiem). Militārpersonām par holeras pretlīdzekli izsniedza ikdienas degvīna porciju, kas esot izglābusi īpaši ieceltā holeras ārsta palīgu, jo viņš ieteikto līdzekli pats sev regulāri pārdozējis. 20. gadsimta sākumā holera Latvijā konstatēta 1906., 1908.–1910., 1912., 1915. un pēdējo reizi vairs tikai pāris gadījumu 1921. gadā.…