Zinātne par psihi un psihiskajām parādībām, to rašanos, attīstību un izpausmēm. Par pastāvīgu zinātnes nozari sāka psiholoģija sāka veidoties 19.gadsimtā. Izšķir divus psiholoģijas veidus: zinātnisko psiholoģiju un sadzīves praksē vēsturiski izveidojušos sadzīves psiholoģiju. Zinātniskās psiholoģijas psihes pētīšanai izmanto noteiktas pētīšanas metodes: novērošanu, eksperimentu, aptaujas metodes, testus, dokumentu analīzi u.c. Zinātnes psiholoģija ir plaši sazarojusies zinību sistēma, kurā attīstās sociālpsiholoģija, darba, medicīnas, juridiskā psiholoģija, u.c. Bez psiholoģiskām zināšanām nav iespējams risināt arī ekoloģiskās problēmas, cilvēku un dabas attiecības. Psiholoģiskās problēmas sevišķi nozīmīgas ir pedagoģiskās zinātnēs. Uztveres, atmiņas, domāšanas, prasmju un iemaņu, attieksmju un motivācijas veidošanās likumsakarības zināšanas ir nepieciešamas apmācības satura noteikšanā dažādos mācību posmos. Psihisko parādību zinātniskā izpratne ļauj katram cilvēkam pareizi novērtēt savas personības stiprās un vājās puses, noteikt individuālās īpatnības. Galvenais psiholoģijas uzdevums ir optimatizēt cilvēku attiecības.
“Ģimenes enciklopēdija 1”, 256.-259.lpp.
2. Visu cilvēku psihes izpausmju kopumu apzīmē ar terminu psihiskās parādības un iedala trīs formās:
psihiskie stāvokļi – emocijas, intereses, vajadzības, uzskati, sajūtas,
uzmanības, uztvere, atmiņa, domāšana, iztēle, runa, griba.
psiholoģijas īpašības – uzmanība iedalās: pārslēgšanās, svārstības,
sadalījums; sajūtas: redzes asums, taktilo sajūtu slieksnis, acumērs, laika izjūtas precizitāte; atmiņa: īslaicīgās redzes atmiņas apjoms, īslaicīgās dzirdes atmiņas apjoms, tīšās atmiņas apjoms, netīšās atmiņas apjoms; domāšana: virspārinājums, matemātiskā domāšana; iztēle: telpiskā iztēle; emocijas: emocionālā noturība; griba: drošsirdība un noteiktība, mērķtiecība, neatlaidība un nelokāmībā, iniciativitāte un pastāvība, pašsavaldīšanās un izturētība.…