Ievads antīkajā politiskajā filosofijā

Platons saprot, ka visas labam filosofam vajadzīgās rakstura īpašības un prasmes reti ir apkopotas vienā cilvēkā, tādu atrast ir praktiski neiespējami, tieši tādēļ viņš uzskata, ka filosofi par tādiem jāaudzina jau kopš bērnības, tieši tāpat kā tas ir jādara ar sargiem. Platons uzskata, ja ,, valdnieki, viens vai vairāki, būs īsti filosofi, tie neievēros ārēju goda parādīšanu, bet atzīs to par verdzisku un pilnīgi nevērtīgu, bet īsto godu un ar to saistītos pagodinājumus vērtēs ļoti augstu. Par pašu svarīgāko un pašu nepieciešamāko viņi atzīs taisnīgumu. Tam kalpodami, to vairodami, viņi iekārtos savu valsti. Šāda valsts nesīs laimi un labklājību tautai, kura tajā dzīvos’’.
Es piekrītu Platona viedoklim par to, kādiem pēc dabas un ar kādām rakstura īpašībām apveltītiem ir jābūt valdniekiem. Tomēr mūsdienās, manuprāt, gluži kā Platona valsts modelis, arī filosofs kā valdnieks, ir pārāk ideālistisks. Mūsdienās noris globalizācijas, integrācijas procesi. Valdniekam-filosofam vēl būtu jāpiedēvē pielāgošanās un viltības īpašība. Iespējams, ka iekšpolitikā, neraugoties uz to,ka tam var rasties ienaidnieki, filosofs spēs ienest taisnīgumu, ja tā raksturs būs atbilstošs Platona ideālam, taču, piedaloties ārpolitikā, kur nekad nepastāvēs vienots taisnīgums, filosofs nespēs veiksmīgi vadīt valsti. Respektīvi, filosofs ir tikai daļa no rakstura īpašībām,kam jāpiemīt prasmīgam valdniekam. Vēl var piebilst, ja viss būs tikai taisnīguma un vienlīdzības līmenī, tad valsts attīstība mazināsies, jo nebūs konkurences. Šķiru balansētā cīņa ir svarīga, lai rastos indivīdos mērķtiecība pēc labāka.
…