15. Kādā veidā Bērklijs risina fenomenu reālās eksistences problēmu pie nosacījuma, ka viss eksistējošais ir tikai prātā?
Bērklijs akcentē, ja idejas un maņas eksistē tikai mūsu prātos, tad no tā secināms, ka maņu uztvertie ārējās pasaules objekti eksistē tikai prātos. Otrā pusē paliek tikai otrā reālā substance, neskaitot prātu – Dievs, kas rada maņu izjūtas cilvēku ierobežotajos prātos. Pasaule ar visiem tās objektiem eksistē tikai par tik, par cik tā eksistē Dieva prātā.
16. Kādas ir „Hjūma dakšas” epistemoloģiskās teorijas konsekvences attiecībā uz teoloģijas iespējamību?
Empīrisma divējādais epistemoloģiskais iedalījums abstraktā un faktiskā domāšanā pazīstams kā „Hjūma dakša”. Atbilstoši Loka iekšējām un ārējām maņām un paša Hjūma ideju teorijai, viņš atzīst divējādu pamatotu zināšanu. „Visi cilvēka prāta vai pētījumu objekti dabīgi var tikt iedalīti divos veidos: ideju kopsakarībās un faktiskās lietās.” Pirmais, ideju kopsakarības, kas vislabāk izpaužas matemātikā, ir vienīgais, ko empīriķi atzīst par derīgu zināšanu no racionālisma. Tie ir intuitīvi vai demonstratīvi neapstrīdami apgalvojumi, atklājami tikai domu operāciju ceļā, neatkarīgi no nekā, kas eksistē pasaulē. Vēlāk Kants tās definē kā analītiskās patiesībās, kas tātad ir tīri matemātiskas vai loģiskas patiesības. Faktiskās lietas arī var dot pārliecību, bet tā ir cita veida pārliecība. Kamēr ideju kopsakarības ir pilnīgi abstraktas un neattiecas ne uz kādām substancēm, kā fiziskie objekti, prāti, prāta stāvokļi, u.c., tad faktiskās lietas uz tām attiecas. Tās pavada eksperimentāla pārliecība, un tā ir vēl jo vairāk vajadzīga tieši tāpēc, ka loģiskā pārliecība uz to neattiecas. Kaut arī Hjūma dakša caurdur racionālistu metafiziku, tā tajā pašā laikā ir paša Hjūma metafizikas pamatā.
…
