Ekonomikas vēsture ir sena un tās pimsākumi ir meklējami jau Senajā Grieķijā. Tieši savas ilggadējas un daudzveidīgas vēstures dēļ ekonomikas pamatdefinīcija nav iespējama. Katrs zinātnieks un pētnieks, kas nodarbojās ar ekonomikas pētīšanu ieguldīja kaut ko savu. Tomēr visām definīcijām ir kaut kas kopīgs un tāda vairāk abstrakta un plaša ekonomikas definīcija varētu skanēt apmērām tā: „Ekonomika – zinātne, kas pēta saimniecisko subjektu izvēli, lai, izmantojot ierobežotus resursu, sasniegtu maks. vajadzību apmierināšanas līmeni.”
Ekonomika ir daļa no mūsu ikdienas dzīves tāpēc, ka mēs dzīvojam ekonomiskā sistēmā, katru dienu mēs veicam ekonomikas darbības, mēs zinām jēdzienus, kurus lieto ekonomisti. Ekonomika kā zinātne māca ekonomēt, tas nozīmē pēc iespējas vairāk no tā, kas mums ir”. Indivīdam tas nozīmē izmantot savas iespējas un savus ienākumus tā, lai gūtu vislielāko ieguvumu.
Resursi ekonomikā - Galvenie ražošanas resursi ekonomikā - darbaspēks; dabas resursi (zeme, ūdeņi, meži, ceļi, utt.); kapitāls (investīcijas); uzņēmējdarbības spējas (īpašas cilvēku spējas, apvienot visus ražošanas faktorus un gūt peļņu). Patēriņam derīgu labumu iegūst ražošanas procesā, kombinējot noteiktus resursus jeb ražošanas faktorus. Mikroekonomikā ir trīs ražošanas faktoru grupas: dabas resursi, darbs un kapitāls.
Darbs ir cilvēka mērķtiecīga darbība materiālo un garīgo labumu izveidē atsevišķu cilvēku, cilvēku grupu, uzņēmumu vai visas sabiedrības vajadzību apmierināšanai. Jēdzienā darbs ir iekļauta cilvēka fiziskā un garīgā darbība, tajā skaitā arī ražošanas plānošana un vadīšana, zinātniskā pētniecība. Kapitālu jāsaprot sekojoši: pirmkārt, tas ir naudas kapitāls. Kapitāls šajā gadījumā ir nauda ar noteiktu funkciju - finansēšanas līdzeklis investīcijām, t.i., jaunu ražošanas līdzekļu radīšanai. Otrkārt ražīgais kapitāls - visas saražotās preces, kuras individuāli nepatērē, bet iesaista atkal ražošanas procesā, piemēram, ēkas, izejvielas un citus materiālus.
Pēc Otrā pasaules kara Eiropas valstis bija novājinātas un izpostītas. Īpaši slikts bija to ekonomiskais stāvoklis. 1940.gadā stagnācija vadošiem Eiropas politiķiem liek aizdomāties par jaunu integrācijas virzību. Nenoliedzami Eiropas ogļu un tēraudu kopienas (EOTK) izveide veicināja ekonomisko paplašināšanos, darbaspēka izglītošanu, uzlaboja dzīves līmeni, veicināja konkurenci. Līgums par EOTK dibināšanu stājās spēkā 1952.gada 23.jūlijā. Jāuzsver, ka EOTK svarīgs bija drošības aspekts, jo apvienojas divas lielas valstis – Francija un Vācija. Pirmo reizi bija radīta pārnacionāla organizācija, kurā piedalījās Francija, Itālija, Vācijas Federatīvā Republika un Beniluksa valstis (vēlāk arī Lielbritānija, Īrija, Dānija, Grieķija, Spānija un Portugāle).
Sadarbība bija nepieciešama, jo bija: zteikta vēlme pēc drošības un miera . Eiropai bija jākļūst par miera sabiedrību; ēlme pēc brīvības un mobilitātes: vēl pirms dažiem gadiem cilvēki cieta no kara izraisītajiem personu, preču un kapitāla kustības valstiskajiem ierobežojumiem; erības uz ekonomisko izaugsmi, kas dos Eiropas iedzīvotājiem labklājību; cerība uz sadarbības spēku.
…
