1.Politikas jēdziens
Politika (gr.) nodarbošanās ar valsts (resp., sabiedrības) lietām, kura pēc sava satura nav nekas cits kā sabiedrības un sabiedrisko procesu pārvaldīšana, mērķtiecīga un efektīva to ietekmēšana. Politikas augstākais uzdevums ir nodrošināt sabiedrības kā cilvēku atražošanās nosacījuma funkcionšanu, pasargāt to no sairuma sabiedrības locekļu pretrunīgo interešu sadursmju rezultātā. Politikā pārsvarā īsteno ietekmīgāko sabiedrības locekļu (sociālo grupu, šķiru) intereses, tomēr tai jārespektē arī pārējie sabiedrības slāņi un visa sabiedrība kopumā, jo, aizejot bojā vai degradējot kādai sabiedrības daļai, izjūk visas sabiedrības funkcionēšanas dinamiskais saturs, vistiešāk apdraudētie slāņi uzsāk izmisīgu pretošanos, rodas draudi sabiedrībai kopumā un visu tās slāņu un locekļu eksistencei. Tāpēc jebkuras sociālās grupas politiski sociāli (šķiriski) determinētā ievirze savienojas ar kopsabiedrisko (pretsairuma) darbību. Tā kā dažādiem politiskajiem dalībniekiem sabiedrisko procesu pārvaldīšanas jautājumos ir atšķirīgas pozīcijas un intereses, politisko subjektu starpā noris cīņa par savu interešu īstenošanu. Svarīgs panākumu faktors šajā cīņā ir vara, tāpēc politiskā cīņa parasti savijas ar cīņu par varu un pati politika bieži tiek pārprasta kā vienīgi cīņa par varu, kaut gan vara ir tikai viens no politikas īstenošanas līdzekļiem.
Politika – sociālo grupu un citu slāņu, kurus pārstāv noteiktas valstiskas un sabiedriskas organizācijas, darbība, lai realizētu kopīgas intereses un kolektīvus mērķus.
Politika, no grieķu polis – antīkā pilsētvalsts. Senajā Grieķijā bija pirmie politiskie filozofi.
Nodarbošanās ar valsts (resp. sabiedrības) lietām, kuras pēc sava rakstura nav nekas cits kā sabiedrisko procesu pārvaldīšana, mērķtiecīga un efektīva šo procesu ietekmēšana. Politikas galvenais uzdevums ir nodrošināt sabiedrības kā cilvēku pašatražošanās nosacījumu funkcionēšanu. Politikas studijas ir vispārizglītojošs priekšmets. Ja cilvēks ir informēts par politikas norisēm, vara nevar manipulēt, ja zināšanu trūkst, cilvēki gatavi balsot par katru jauno spēku.
Politisko dzīvi pēta:
- Politiskā socioloģija pēta savstarpējo mijiedarbību starp sociālo iekārtu un politiskajām institūcijām. Attiecības pastāv starp sabiedrību un varas turētājiem izmantojot socioloģijas metodes: aptaujas, anketas, intervijas;
- Politiskā psiholoģija pēta indivīdu uzvedību politikā. Mēģina atrast vērtības, kuras ir cilvēkam, mērķus, cilvēku uzvedības motivāciju;
- Politiskā vēsture pēta politisko institūtu un uzskatu vēsturi, kas pastāvējuši dažādos vēstures periodos. Visam ir vēsturē pamats;
- Politiskā ģeogrāfija pēta ģeogrāfisko faktoru ietekmi uz valsts iekšpolitiku un ārpolitiku. Tas ir valsts lielums, ģeogrāfiskā atrašanās vieta, dabas resursi. Lielākām valstīm ir vieglāk pastāvēt. Daudzās valstīs savstarpējo karu iemesls ir tieši dabas resursi – nafta (Irāka, Čečenija);
- Politoloģija jeb politiskā zinātne pēta politiku no tās dabas īpašību un iekšējo likumsakarību skatu punkta. Pēta politiku no būtības: gan sabiedrības masas, gan indivīda, gan sabiedrības grupas.
Senajā Grieķijā pirmie sāka domāt kā vadīt lietas valstī. Politika ir filozofiska zinātne. Nav vienotas definīcijas, kas pateiktu, kas ir valsts, kas ir vara. Politiku nevar nodalīt, tā piedalās arī ģimenes dzīvē („vardarbība pret bērniem”).
Politika – sociālo grupu un citu slāņu, kurus pārstāv noteiktas valstiskas un sabiedriskas organizācijas, darbība, lai realizētu kopīgas intereses un kolektīvus mērķus.
Politika, no grieķu polis – antīkā pilsētvalsts. Senajā Grieķijā bija pirmie politiskie filozofi.
Nodarbošanās ar valsts (resp. sabiedrības) lietām, kuras pēc sava rakstura nav nekas cits kā sabiedrisko procesu pārvaldīšana, mērķtiecīga un efektīva šo procesu ietekmēšana. Politikas galvenais uzdevums ir nodrošināt sabiedrības kā cilvēku pašatražošanās nosacījumu funkcionēšanu. Politikas studijas ir vispārizglītojošs priekšmets. Ja cilvēks ir informēts par politikas norisēm, vara nevar manipulēt, ja zināšanu trūkst, cilvēki gatavi balsot par katru jauno spēku.
…
