Amerikāņu rakstnieks Vijams Folkners kādā intervijā izteica taisnīgu domu:”Es necenšos pret rakstnieku izturēties ar neuzticību un mēģinu ticēt, ka viņš tomēr tiecas izstāstīt savu sakāmo, bet ne tikai pakustināt manus nervus.” Bokačo dzīve, iespējams,vairāk nekā jebkura cita Renesanses laikmeta meistara dzīve bija organiski saistīta ar viņa daiļradi, bet daiļrade, savukārt ar „mīlas vecumu.”Var teikt, ka Bokačo darbi ir viņa uzskatu vēsture, kas atbilst cilvēka vecumam.
Jaunībā,nojautu periodā, Džovanni Bokačo izjuta dzīvē un izpauda daiļradē cēlu un ideālu mīlestību.Vidējā, fiziskajā vecumā viņš reālās jūtas atklāja savā „Dekameronā”, kas ir jautra himna esības pilnībai, nesaskatot neko nedabīgu faktā, ka pat mūki un priesteri, kas ir dažu jestro noveļu varoņi, bauda dabas dotos priekus.Šajā tēlojumā nav jāmeklē antireliģiski motīvi, kas tika darīts agrāk.
Pārkāpis 40 gadu vecuma slieksni un pārdzīvojis kaislības, „brīvais”Bokačo savos sacerējumos par mīlu (amatoria studia) saskatīja „paša grēcīgumu”un sacerēja bargu antifeministisku grāmatu „Krauklis”(vai „Mīlas labirints”),kurā sievietes nosauktas par „drausmīgiem nelabā uzsūtītiem murgiem.”
50 gadu vecumā Bokačo apmetas Čertaldo sava vectēva namā.Ir zināma viņa vēstule Petrarkam,ka namu apmeklējis kāds mūks Džoakino Čiano, kurš svētā Pjetro Petroni vārdā viņam pārmetis nosodāmus rakstus itāļu valodā un pieprasījis stingru nožēlu – pat atsacīšanos no literārās darbības.Bokačo draugam ziņoja, ka ir tam gatavs.Daži pētnieki šo epizodi sauc par „tumšo vietu”(vai „balto plankumu”), rakstnieka biogrāfijā un pat piedēvē Bokačo slimīgām iedomām un „bailēm no elles”.Lai gan,šādas jūtas varbūt pilnīgi dabīgas „metafiziskajā” vecumā, kad dzīve tuvojas beigām.
…
