Tiek atklāta kapsēta ar izkārtni, uz kuras rakstīts “mūžīgais miers” – jo kapsētā ir pieņemts uzskatīt, ka cilvēki saņem mūžīgo mieru. Kam tad īsti ir jājautā jautājums par mūžīgo mieru – vai nu iedzīvotājiem, vai nu valdniekiem, vai arī filozofiem. Politiķim – praktiķim strīdā ar teorētiķi vienmēr nevajag pieņemt tos draudus valstij, kurus teorētiķis izsaka publiski vai arī bez jebkāda pamatojuma; jo attiecības starp viņiem ir tādas, ka praktiķim ar augstprātību skatās no augstienes uz teorētiķi, kurš ir pavisam tukšs ar savām idejām priekš valsts. Valstsvīrs var nepievērst uzmanību spēles rezultātam, lai arī cik veiksmīgi būtu pretinieka gājieni.
Vienošanās starp valstīm par mūžīgo mieru
1)Neviens miera līgums nedrīkst būt tāds, ja pie tā noslēgšanas slepeni saglabājas pamats kara iespējai nākotnē.
Patiesībā tas tad būtu tikai pamiers, kara pārtraukums uz laiku nevis miers, kurš nozīmē jebkāda naida beigas un ja pievieno vārdu “mūžīgais”, tas jau kļūst aizdomīgi. Miera līgums likvidē visus iespējamos iemeslus nākošajam karam, kuri, varbūt, patlaban nav zināmi līgumslēdzēju pusēm vai vēlāk var tikt sameklēti arhīva dokumentos. Ja sauc lietas īstajos vārdos, tad – vecu pretenziju saglabāšana nākotnei, par kurām neviena no pusēm patlaban nerunā, jo abas puses ir novārgušas, tas ir iemesls lai turpinātu karu.
Tiem, kuri kā politikas cienīgu redz valsts varenības uzturēšanu un saglabāšanu redz to darīt ar jebkādiem līdzekļiem.
2)Nevienu patstāvīgu valsti (lielu vai mazu- tam nav nozīmes) cita valsts nevar iegūt mantojumā, ne apmaiņā, ne ar pārdošanu, kā arī ne darījuma veidā.
Lieta tāda, ka valsts (atšķirībā no zemes, uz kuras tā atrodas) nav īpašums. Valsts – tas ir cilvēku kopums, kurai pavēlēt un rīkoties ar to nedrīkst neviens, izņemot viņu pašu. Tādēļ mēģinājums valsti pakļaut citai valstij nozīmētu tās morālās sejas iznīcināšanu un tās pārvēršanu lielā, kas būtu pretrunā ar sākotnējo vienošanos, kur nav iespējama doma par tiesībām uz varu pār tautu.…
