Indīgo sēņu toksīnus pēc to iedarbības veida uz cilvēka organismu iedalām 6 grupās:
1. toksīni ar gremošanas traktu kairinošu iedarbību,
2. toksīni ar neirotropu iedarbību, kuri izraisa centrālās nervu sistēmas darbības traucējumus,
3. nāvīgi indīgie mušmiru, bisīšu un tīmekleņu toksīni,
4. toksīni, kas izraisa saindēšanos, nākot saskarē ar alkoholu,
5. psilocibīns,
6. hemolītiskie toksīni.
Pirmās grupas toksīni parasti izraisa gremošanas sistēmas darbības traucējumus. To iedarbība var parādīties jau pēc 15 minūtēm, bet ne vēlāk kā pēc 30-60 minūtēm. Šādus toksīnus satur dažas bērzlapes un pienaines ar kodīgu garšu, kā arī pietiekoši nenovārītas sēnes. Šie toksīni izraisa vieglu saindēšanos, no kuras atveseļojas 2-4 dienās.
Saindēšanās ar otrās grupas toksīniem
Otrās grupas toksīnu izraisītās saindēšanās pazīmes parādās laikā no 30 minūtēm līdz 2 stundām: tās var būt smieklu un raudāšanas lēkmes, halucinācijas, samaņas zaudēšana, gremošanas traucējumi.
Atšķirībā no pirmās grupas toksīniem otrās grupas toksīni ir labi izpētīti. Tie ir sarkanās un panteru mušmires toksīni, tie atrasti arī šķiedrgalvītēs (Inocybe), piltuvenēs (Clitocybe), pūkainēs (Tricholoma), nelielā daudzumā arī bārkstmalēs (Hebeloma) un sārtlapītēs (Entoloma).
Sēņu toksīnus sāka pētīt jau 19.gs. 1869. gadā vācu ķīmiķi Šmīdebergs un Kope no sarkanās mušmires izdalīja alkaloīdu, kas pēc savas darbības bija līdzīgs acetilholīnam, un nosauca to par muskarīnu, domājot, ka tas ir galvenais sarkanās mušmires alkaloīds. Vēlāk gan izrādījās, ka sarkanajā mušmirē šis alkaloīds ir ļoti niecīgā daudzumā - tikai 0,0002 % no svaigas masas. Daudz lielākā daudzumā to atrada Patujāra šķiedrgalvītē - 0,037 %. Muskarīna darbības rezultātā sašaurinās acu zīlītes, palēninās pulss un elpošana, pazeminās asinsspiediens, paaugstinās sviedru dziedzeru sekretorā darbība. Cilvēka organismam nāvīga ir 300-350 mg deva. Tāds muskarīna daudzums ir 40-80 g Patujāra šķiedrgalvītes augļķermeņu un 3-4 kg sarkanās mušmires augļķermeņu. Savlaicīgi ārstējot, no saindēšanās ar sarkano mušmiri atveseļojas 1-2 dienās. Pieminētās parādības izraisa muskarīns. Tas nav atbildīgs par sēnes psihotropo iedarbību, kas vērojama saindēšanās gadījumos ar sarkano un panteru mušmiri. Tālākie sarkanās mušmires toksīnu pētījumi atklāja trīs vielas ar psihotropu iedarbību - ibotēnskābi, muscimolu un muskazonu. Tie ir tuvi radniecīgi savienojumi. Muscimols, kura saturs sarkanajā mušmirē ir 0,03- 0,1 % no svaigas sēnes masas, ir ibotēnskābes atvasinājums. Vēlāk šos toksīnus atrada arī citās sēnēs: panteru mušmirē -ibotēnskabi, bet dažās pūkainēs - triholomskābi, kas arī ir ibotēnskābes atvasinājums. Tieši šie toksīni izraisa tos sarkanās un panteru mušmires simptomus, kas sākotnēji izpaužas kā miegainība, kurai seko apjukuma sajūta, koordinācijas traucējumi, eiforija, dzērājam līdzīga uzvedība, redzes traucējumi, halucinācijas. Jāuzsver, ka saindēšanās ar panteru mušmiri ir smagāka nekā ar sarkano mušmiri.
Saindēšanās gadījumos ar Patujāra šķiedrgalvīti pazīmes parādās no 15 minūtēm līdz pat vienai stundai. Tās izpaužas kā nelabums, auksti sviedri, siekalošanās, acu zīlīšu sašaurināšnās, redzes traucējumi, sāpes vēderā, vemšana un caureja, elpas trūkums; var būt arī asinsrites traucējumi, muskuļu un acu plakstiņu raustīšanās, kas pāriet krampjos.…
