Summaries, Notes
Business and Law
Law
Indivīda, sabiedrības dzīves regulātori, regulatīvās un p...-
Indivīda, sabiedrības dzīves regulātori, regulatīvās un pašregulatīvās sistēmas
Indivīda, sabiedrības dzīves regulātori, regulatīvās un pašregulatīvās sistēmas.
Regulācija – sakārtošana, organizēšana; attīstības ievirze ar nolūku savest sistēmu kārtībā; mehānismu un to sastāvelementu sakārtošana līdz tādam stāvoklim, kad tie var normāli darboties.
Autoregulācija (pašregulācija) – sistēmas spējas ar paša spēkiem uzturēt noteikta darba režīmu, atjaunot sākotnējo stāvokli pēc tam, kad ārējo iedarbību dēļ sistēma zaudē sakārtotību, atgriezties iepriekšējā stāvoklī vai pat meklēt pārejas ceļus uz attiecības jaunu līmeni, kas nodrošina sistēmas darbību.
Vispašregulatīvākā sistēma ir daba. Arī sabiedrība ir pašregulatīva, bet tā nav pašpietiekama. Lielā mērā pašregulatīvā sistēma ir arī cilvēks. Cilvēka indivīds lielā mērā ir saistīts ar citiem.
Regulatīvās sistēmas:
1) normatīvās regulatīvās sistēma;
2) nenormatīvās regulatīvās sistēma
Normatīvās regulatīvās sistēma- tiesību, morāles, reliģijas (ieskaitot baznīcas), normatīvās sistēmas, ierēdņu ētikas kodekss paražu sistēma, dažādu organizāciju, juridiski tehniskās normas sistēmas, politikas normas (politiski raksturiskās normas).
Nenormatīvās regulatīvās sistēma – vērtību sistēma, informatīvās sistēmas, prese, radio, TV sistēma, drošību iestādes sistēma.
Šāda tipa sistēmas sāka veidot franču buržuāziskajā revolūcijas laikā. Mazliet vēlāk sāka veidoties spiegošanas sistēmas.
Regulācijas subjekti –
1) pirmatnējā kopiena (morāles normas, TN, mono normas).
Dažas no šīm regulatīvām sistēmām darbojas arī daudzās attīstītākajās valstīs (piemēram, alkohola lietošana, zādzība, tās ir negatīvās paražas).
Vislielākā no esošajām organizācijām ir valsts. Tika nostiprinātas etatisma koncepcijas – galvenais noteicējs par sabiedrības dzīvi ir valsts. Šās koncepcijas ietvaros izveidojās daudz doktrīnas un teorijas. Viena no šīm teorijām – Marksistiskā teorija (tiesības ir normu kopums, ko veido un garantē valsts). Šī koncepcija savu kulmināciju sasniedz Lehisma mācībā.
Normatīvie regulātori, to veidi.
Normatīviem regulātoriem ir raksturīgs: adresātu bezpersonība, normu izpildes obligātums, sankciju nodrošināšana, par normu neievērošanu.
Atšķirībā no tehniskām normām, kas reglamentē cilvēku attiecības ar dabu, tehniku un tamlīdzīgi, sociālās normas domāts cilvēku attiecību regulācijai to dažādās kombinācijās.
Sociālā norma – ir prasības forma, ko izvirza sabiedrība (vai sociālā kopība), lai reglamentētu personības uzvedību viņas attiecībās ar dažādām kopībām un atsevišķiem cilvēkiem kā arī šo kopību darbību un attiecības; tā ir cilvēku un viņu apvienību iespējamā un pienācīgā robežas rādītāja. Relatīvi konkrēts un loģiski pilnīgs pamatzatzinums, noteikums, paraugs, ar kura palīdzību tiek regulētas attiecības cilvēku starpā. Sociālās normas ir veidojušās sabiedrības attīstības gaitā pakāpeniski.
Sociālās normas- lai regulētu cilvēku uzvedību.
Sociālie regulatori: 1) rituāli (svarīga forma nevis saturs, kompensējošā funkcija,mazināja bailes)
2) ieražas ( centrēta uz emocijām)
3) mīti (nostāsti)
4) paražas (ir pamats pirmai tiesību formai)
5) reliģijas normas
6) morāles normas
Tehniskā norma – noteikums, kas tiek veidots attiecību regulācijai starp cilvēkiem, no vienas puses, un neapgarotiem priekšmetiem, parādībām, procesiem (dabiskiem un mākslīgiem). Tehniskās normas ir noteikumi, kas reglamentē tehnoloģiskus procesus, dažādu tehnisku sistēmu ekspluatāciju, dabas priekšmetu apstrādi. Pie tehniskām normām pieskaita arī ekoloģiskās, sanitāri higiēniskās, bioloģiskās un citas. Visas tās sastāda lielu normu grupu, ko atšķir no sociālām normām.
Savukārt tehniskās normas var iedalīt tehniski tiesiskajās un juridiski neitrālās.
Tehniski tiesiskās normas ir tās, kas tiek nostiprinātas juridiskos aktos un līdz ar to iegūst juridisku spēku. Parasti tām ir daudzas tiesību normas pazīmes: tās rod un garantē valsts, ir juridisko aktu sastāvelements u. c. Tāpēc bieži tās pieskaita pie sociālām normām. Tās galvenokārt ir normas, kas darbojas materiāli ražošanas un pārvaldes sfērās: tie ir dažādie valsts standarti, transportu ekspluatācijas, ekoloģiskie, ugunsdrošības, ieroču glabāšanas un izmantošanas noteikumi un citi.
Juridiski neitrālās tehniskās normas, kuru neievērošana neizraisa juridisku atbildību (piemēram, sadzīves tehnikas izmantošana, zāļu lietošanas noteikumi).
Normatīvo regulatoru veidi: 1) morāles (grēks)
2) politikas
3) reliģijas (saturošā funkcija, noteikts uzvedības noteikums, svarīgs forma nevis saturs)
Tiesību normas veido un garantē valsts-vienīgais kas satur tiesības un pienākumus.
Vispašregulatīvākā sistēma ir daba. Arī sabiedrība ir pašregulatīva, bet tā nav pašpietiekama. Lielā mērā pašregulatīvā sistēma ir arī cilvēks. Cilvēka indivīds lielā mērā ir saistīts ar citiem.
…
Indivīda, sabiedrības dzīves regulātori, regulatīvās un pašregulatīvās sistēmas, konspekts
- Dzīvesvietas deklarēšanas likums
- Indivīda, sabiedrības dzīves regulātori, regulatīvās un pašregulatīvās sistēmas
- Sabiedrības ietekme valsts un pašvaldību institūcijās
-
You can quickly add any paper to your favourite. Cool!Sabiedrības ietekme valsts un pašvaldību institūcijās
Summaries, Notes for university6
-
Dzīvesvietas deklarēšanas likums
Summaries, Notes for university3
-
Indivīda tiesiskā socializācija, uzvedība un izziņa
Summaries, Notes for university4
-
Konkrēto dzīves situāciju nozīme noziedzīgo nodarījumu ģenēzē
Summaries, Notes for university3
-
Vides tiesības, bioētika un cilvēktiesības
Summaries, Notes for university4