Mūsdienas spēja radīt jaunas idejas un tās komerciāli izmantot ir ekonomiskās izaugsmes galvenais virzītājspēks. Šis process ir nozīmīgs visiem uzņēmējdarbības virzieniem un nozarēm (rūpniecībai, pakalpojumiem, tūrismam, lauksaimniecībai), visu veidu uzņēmumiem (mikro, maziem, vidējiem, lieliem un transnacionāliem), kā arī visiem sociālajiem slāņiem un reģioniem. Ekonomiskās attīstības dinamiku vairs nenosaka tikai tradicionālie resursi – dabas bagātības, darbaspēks, kapitāls un klasiskās rūpniecības un lauksaimniecības nozares, bet arvien lielāka mērā uz augstām tehnoloģijās balstītās nozares.
Viens no iemesliem, kādēļ tieši tagad inovācija tiek uzskatīta par īpašu jaunās ekonomikas pazīmi un sastāvdaļu, ir tas, ka ekonomikā inovācijas no vispārēja attīstības faktora ir kļuvusi par vienu no galvenajiem konkurētspējas faktoriem – gan atsevišķu firmu, gan arī valstu līmenī. Inovācijas process vairs nav kas līdzīgs pasīvai atklājumu un izgudrojumu difūzijai tautsaimniecībā, bet gan nepārtraukts, apzināti plānots un organizēts process nolūkā palielināt darba produktivitāti un darba procesā izmantojamo resursu atdevi, samazināt ražošanas vai pakalpojumu izmaksas. Līdz ar to produkcijas vērtībā būtiski pieaug daļa, kas saistīta ar pētījumiem, eksperimentiem, informātiku, mārketingu un citiem nemateriālajiem elementiem.