1. Intelektuālais īpašums: jēdziens, veidi un principi
Juridiskajā literatūrā nav precīzas – universālas intelektuālā īpašuma definīcijas. Vispasaules Intelektuālā Īpašuma organizācijas (WIPO – World Intellectual Property Organization, turpmāk tekstā –VIĪO) mājas lapā intelektuālais īpašums raksturots kā “..īpašums, kas sevī apvieno: patentu tiesības, autortiesības un blakustiesības, preču zīmes un ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, dizaina paraugu tiesības, tehnoloģiju nodošanas kārtību utt.“
Kibertiesībās un citos ar informācijas tehnoloģijām saistītos jautājumos pasaulē nav vienotas izpratnes, izņēmums nav arī intelektuālā īpašuma joma. Jautājumā par intelektuālā īpašuma nodibināšanas faktu pasaulē ir atšķirīgas pieejas:
1) vai par intelektuālo īpašumu ir jāuzskata tikai pabeigts darbs, kam pievienota intelektuāla vērtība;
2) vai par intelektuālo īpašumu atzīstams arī intelektuālā darba process, kura rezultātā tiek radīts gala produkts;
3) vai par intelektuālo īpašumu ir atzīstamas arī idejas?
Patlaban par dominējošo viedokli pasaulē jāatzīst pirmā pieeja, ka par intelektuālā īpašuma objektu ir atzīstams pabeigts darbs, bet netiek atzīts kā patstāvīgs IĪO tur ieguldītais darbs un idejas. Šādu viedokli atbalsta lielākā daļa tiesību speciālistu, kā, piemēram, Londonas Universitātes profesore T. Eisenšica, kura uzskata, ka intelektuālais īpašums ir cilvēka intelektuālās darbības radītais produkts, kas ietver sevī pievienoto intelektuālo darbu, bet pašu ieguldīto darbu, darba daļu, ideju nevar uzskatīt par intelektuālā īpašuma objektu. VIĪO skaidro, ka par intelektuālā īpašuma objektu darbs atzīstams tikai no tā pabeigšanas brīža. Tomēr pasaulē diskusijas šajā jomā joprojām turpinās, un pamatu šīm diskusijām rada tieši intelektuālā īpašuma objektu izmantošanas problēmas kibertelpā.
Neiedziļinoties šajās teorijās, jo to izpēte un izklāsts prasa daudz plašāku skaidrojumu, uzskatīsim, ka, intelektuālā īpašuma definīcijā ir iekļaujams ne tikai iegūtais rezultāts, bet arī darba radīšanas process. Jāsecina, ka VIĪO apzināti nav devusi izsmeļošu Intelektuālā īpašuma definīciju, jo tādā veidā ir iespējams izvairīties no kolīzijām, ko var radīt dažādu tiesību sistēmu doktrīna intelektuālā īpašuma jautājumos. To pierādīja VIĪO juridiskās daļas vadītājas atbildes intelektuālā īpašuma aizsardzības problēmām veltītajā seminārā, kas 2000. gadā notika Rīgā. Tas, vai attiecīgais objekts ir intelektuālais īpašums, ir jāvērtē katrā konkrētā gadījumā tiesai vai citai tās statusam pielīdzinātai institūcijai. Tāpēc VIĪO min zināmās intelektuālā īpašuma nozares, atstājot iespēju jebkurā brīdī definīciju papildināt ar jaunu virzienu, kas varētu rasties intelektuālā īpašuma aizsardzības jomā. Skaidrojumā ietverti uz šo dienu zināmie intelektuālā īpašuma veidi, bet tiek atstāta iespēja pievienot definīcijai jaunus veidus, kas rodas vai var rasties nākotnē. VIĪO faktiski ir devusi tikai IĪO uzskaitījumu, un nav mēģinājusi precīzi definēt Intelektuālā īpašuma saturu. Intelektuālā īpašuma tiesiskais statuss joprojām nav vispusīgi definēts, jo jautājumā par tā piederību pastāv vairāki viedokļi.
Intelektuālais īpašums ir personai zināmās informācijas apstrādes galarezultātā radītais produkts. Vārds “apstrāde šajā gadījumā nozīmē ne tikai datu apstrādi, par kuru iet runa Fizisko personu datu aizsardzības likumā, bet tā var būt konkrētu priekšmetu vai lietu visdažādākā apstrāde. To raksturo informācijas radīšanā ieguldītais intelektuālais darbs un darba rezultātā radītais produkts.
…
